6. aprīlis

Svētku brīvdiena! No rīta un vakarā gan sanāca padarboties virtuvē, bet tas nekas.

Ap dienas vidu devāmies uz Le Fai, lai iepazītos ar daļu no jaunajiem brīvprātīgajiem (pārējie ieradīsies šīs nedēļas laikā). Bet pirms kāpt mašīnā, Sandrine bija sagādājusi nelielu pārsteigumu – pagalmā izsvaidījusi šokolādes olas. Ha, ha, ha! Aptaujājot pārējos, noskaidroju, ka olu kaujas tiek rīkotas tikai Armēnijā.

Le Fai beidzot dzirdēju to, ko viņi paši dēvē par kalnu koncertu. Nebrīnos, kādēļ tā. Pret kalnu aizu ir ierīkoti divi gigantiska mēroga skaļruņi. Izmantojot skaļruņus, atskaņo lēnu mūziku, kas atbalsojas pret kalniem. Jau stāvot pagalmā noskaņa bija lieliska – šķita, ka mūzika skan no visām pusēm. Kādu laiciņu pastāvēju saulītē un izbaudīju skanējumu, bet tad izdomāju paiet mazliet tālāk, citādākas skaņas meklējumos. Un labi, ka tā izdarīju, jo tas skanējums, ko atklāju – kaut kas neaprakstāmi fantastisks! Mazu gabaliņu nost no pagalma kalni radīja iespaidīgu atbalss efektu. Dodoties tālāk pa taku, man šķita, ka atrodos kādā pasaku filmā un kalni ir tie, kas rada mūziku – tik neiedomājami lielisks bija šīs skanējums. Likās, ka es gluži vai peldu mūzikā, skaņa bija man visapkārt... Turklāt fonā arī upes čaloņa, putnu čivināšana, saulīte virs galvas un kalni visriņķī... Kalni, jā, kalni dziedāja! Mistiska sajūta. Nē, bet to nav vērts censties aprakstīt, jo tas vienkārši ir neiespējami. Nekad neko tamlīdzīgu nebiju piedzīvojusi. Lieliski. Vienreizēji. Grandiozi. Pasakaini. Un ja vēl tā būtu dzīvā mūzika, ak...

Pēc kopīgām pusdienām izmetām nelielu loku „apskates ekskursijā”, bet es no šīs „ekskursijas” atrāvos, kad upes krastā pamanīju šūpoles. Kā nekā – jāizšūpojas, lai vasarā odi nekož, hi, hī. Bet ja nopietni – upes krastā šūpoties vienkārši bija bezgala jauki, pie kājas to odu būšanu.

 

Francija, Le Fai

Pēc tam lielāko daļu laika pavadīju spēlējot klavieres – no sākuma ļaujoties brīvai improvizācijai, bet pēc tam cenšoties spēlēt no notīm. Ak, kā man pietrūkst klavieres...