8. aprīlis

Jēēē, nu tad beidzot klāt ir diena, kad dodos ceļā uz vienīgo Eiropas pilsētu, kuru jau ilgu, ilgu laiku esmu gribējusi redzēt – Barcelona!!! Visi man jautā – tu dosies viena? Nē, es došos satikt labāko māsīcu Kristīnu!!!

Rīts iesākās ar stresu uzdzenošu facebook ziņu no Kristīnas  – viņa dzirdējusi, ka šodien Francijas lidostās būs darbinieku streiki. Ak, vai tas kāds lāsts – katru reizi, kad dodos garākās brīvdienās, Francijā notiek streiki?! Pagājušo reizi vilcienu streika dēļ nācās daļu ceļa uz Paris veikt ar autostopiem, vai tad nu šoreiz lidostu streika dēļ no Lyon uz Barcelona arī būs jādodas ar stopiem? Pārbaudīju savu aviokompāniju un par laimi viņi ar tādām muļķībām kā streikiem nenodarbojas. Atvieglota nopūta, ufff... Bet vispār – šitāda attīstīta valsts Eiropas vidū, bet izmanto tik barbariskas metodes kā streikus, kuru dēļ cieš nevainīgi cilvēki. Sviests.

Kad starp vilcieniem Grenoble iegāju veikalā nopirkt ko uzkožamu, izdzirdēju, ka sieviete, kas iepērkas pirms manis, ar kasieri sarunājas krieviski, jo viņa ir no Krievijas, bet kasieris – no Armēnijas. Viņu saruna man sejā uzdzina lielu smaidu, par ko kasieris nobrīnījās, bet es šim krieviski atbildēju, ka arī maķenīt runāju krieviski. Viņš prasīja, vai es arī esmu bijusi Armēnijā kā pirms manis esoša sieviete. Teicu, ka neesmu vis, taču jau kādu laiciņu dzīvoju vienā ēkā ar citu armēni. Pārdevējs brīnījās, kāda dīvaina diena, jo viņš nebija krieviski runājis mēnešiem ilgi, bet te vienas dienas laikā veikalā uzradās veseli divi krieviski runājoši cilvēki. Un ne jau dienas garumā, bet viens pēc otra. Nudien pārsteidzoši. Eh, man patīk šādas īsas sarunas ar cilvēkiem, kurus visticamāk nekad nesatikšu otrreiz.

Par lidostu streikiem līdz galam nomierinājos tikai lidostā, kad nudien redzēju, ka mans reiss nav atcelts. Tomēr bija skumji skatīties uz daudzajiem atceltajiem reisiem un garajām cilvēku rindām, kas gaidīja risinājumus saviem atceltajiem lidojumiem.

Mani pārsteidza Kristīnas sms, ka viņa ir lidmašīnā, bet lidojums par stundu kavēsies Francijā notiekošā streika dēļ. Man gan nebija skaidrs, kā Francijas streiks ietekmē tiešo lidojumu Rīga – Barcelona.

Diemžēl mani prieki par nestreikojošu aviokompāniju bija īsi. Sēdēju lidmašīnā un jau sāka likties maķenīt aizdomīgi, ka ir 15 minūtes pāri pacelšanās laikam, bet nekas neliecina, ka mēs grasītos pacelties gaisā. Tad atskanēja: „Runā jūsu kapteinis. Gaisa dispečeru streika dēļ mēs nevarēsim pacelties gaisā ātrāk kā pēc divām stundām.” Ak, nu brīnišķīgi! Tagad sapratu, kāpēc Kristīnas lidmašīna arī kavēsies par stundu šī streika dēļ – iepriekš domāju, ka streiko lidostu apkalpojošie darbinieki, bet tagad sapratu, ka tieši gaisa dispečeri, kas loģiski, ietekmē visus lidojumus, kas tiek veikti pāri Francijas teritorijai. Es nudien nespēju izprast šo kultūru, kas visas problēmas cenšas risināt ar streikošanu. Jo vairāk iepazīstu franču kultūru, jo mazāk man tā patīk.

Tā nu 2 stundas un 15 minūtes vēlāk nekā pieklātos BEIDZOT piezemējos Barcelona. Jēēēē, satiku sen neredzēto Kristīnu, kas streika dēļ arī bija ieradusies pavisam nesen. Kopīgi devāmies autobusa meklējumos, kas ātri vien vainagojās panākumiem. Bet kad izkāpām no autobusa nu jau Barcelona centrā, tālākā transporta meklējumi vis tik viegli nevedās. Mums pat īsti nebija skaidrs, kas par transporta līdzekli jāmeklē – kāds virszemes buss vai metro, jo nosaukums bija rakstīts spāniski. Apjautājām vairākiem cilvēkiem uz ielas (par spīti dzirdētajam par spāņu nerunāšanu angliski, visi runāja angliski), bet tie īsti nezināja, kur mums jādodas. Par laimi vienas viesnīcas darbinieks mūs aizsūtīja pareizajā virzienā. Bet atkal jau – redzējām, kur ir ieeja metro, bet savu vilcienu kaut kā neredzējām. Tad pēkšņi es to pamanīju. Jēēē! Iekāpām vilcienā burtiski minūti pirms kustības uzsākuma. Kā vēlāk uzzinājām – tas bija pēdējais vilciens. Brīnišķīgi, franču dēļ gandrīz nokavējām pēdējo vilcienu.

Gala pieturā mūs sagaidīja naktsmāju īpašnieks – omulīgs un varen jautrs spānis ap gadiem 40. Izrādot ciemata ievērības cienīgos objektus, tikām vestas uz mūsu mājām. Jau ienākot pagalmā sapratu, ka šī vieta man patiks – pilns ar palmām, smaržojošām puķēm un citiem augiem. Viņiem ir arī dārzs, un kaut kad drīzumā viņi grasās atvērt veģetāriešu kafejnīcu. Savā ziņā šī vieta atgādina Vaunieres – kolektīva dzīve, brīvprātīgie, ekoloģisks dzīvesveids, tikai.... viss šķiet daudz kārtīgāks, sakoptāks un patīkamāks. Bet tad jau redzēs, kā viss izskatīsies dienasgaismā. Bet lai kā tur būtu ar gaismu, naktsmāju īpašnieks ir nudien ļoti jauks un sirsnīgs. Ak, un šeit ir jauka terase, kur vērot skaistus saulrietus.

Man pat sāk likties, ka man vairāk gribēsies pavadīt laiku šajā mazajā ciematiņā, nekā pašā gigantiskajā Barcelona...

Ha, ha, ha, pāris reizes iesāku Kristīnai ko teikt angliski!!

Ak, pāris gardumi no Latvijas...

Spānija, La Floresta