15. aprīlis

Kad šodien no rīta Raul prasījām, cikos jāpamet istabiņa, viņš teica: „Tā kā citi viesi šonakt nav paredzēti, varat palikt, cik ilgi gribat. Cikos jums ir lidmašīnas?”. Mēs atbildējām, ka īstenībā lidojumi mums ir tikai rīt no rīta, bet šonakt vienkārši paliksim lidostā, par ko Raul ļoti brīnījās un prasīja, kāpēc tā. Teicām, ka, pirmkārt, negribam tērēt tik daudz naudas un, otrkārt, lidojumi ir gana agri no rīta. Raul atbildēja: „Ja jūs vēlaties, droši varat palikt vēl vienu nakti... bez maksas!”. Oho, tā nu gan ir viesmīlība!!! Bet nē, nē, tādu viesmīlību negribas izmantot, dosimies iemēģināt, kā tad tas ir – nakšņot lidostā.

No rīta noskaidrojām, ko varam aplūkot tuvējā apkārtnē, un tikām pie diviem ieteikumiem – doties aplūkot tuvumā esošu ūdenskritumu un ar vilcienu divu pieturu attālumā esošo ciemu. Kāpēc ne?

Pa ceļam uz ūdenskritumu redzējām vienu mazu zaķīti un vienu lielu ūdens putnu. Jau laikam sākumā minēju, ka mūsu ciems La Floresta atrodas dabas parka teritorijā, tāpēc šādi atradumi nav brīnums. Kad jau sāka likties, ka ūdenskritumu mums neatrast, tieši tam uzdūrāmies. Jauka vieta!

Spānija, La Floresta

Spānija, La Floresta

Spānija, La Floresta

Spānija, La Floresta

Spānija, La Floresta

Spānija, La Floresta

Spānija, La Floresta

Spānija, La Floresta - kas mums aug dārzos, šeit aug savā vaļā mežos

Pēc tam devāmies uz Sant Cugat del Valles ciematu. Galvenais apskates objekts – klosteris un arī tūrisma info punkts bija slēgti. Nekas, pastaigājāmies tāpat pa ciematu. Konstatēju, ka Spānijā ļoti populārs mājdzīvnieks ir suns. Šajā pilsētā cilvēki bija ļoti pieklājīgi – kādi trīs cilvēki, redzot, ka fotografēju, apstājās, lai neieskrietu kadrā. Reta, bet patīkama parādība.

Izlēmām nopirkt lielveikalā kādu saldējumu, piesēst uz soliņa un baudīt ciemata atmosfēru. Izrādījās, ka atsevišķi saldējumi nemaz nav nopērkami, mazākais iepakojums bija ar 4 saldējumiem iekšā. Piesēdām uz soliņa, kur netālu bija skolēnu grupa. Pēc brīža pie mums pienāca pāris puišeļi un jautāja, vai mēs runājam spāniski. Tad viņi jautāja, vai mēs esam no Vācijas. Pēc tam viņi interesējās, no kurienes esam. Protams, ka tādu Latviju viņi nezināja. Kad jau gribēju vilkt no somas laukā savu mini karti, lai parādītu, kur tāda valsts atrodas, viens no puikām jautāja, vai mēs gribam vienu no saldējumiem iedot viņam. Kad atteicām, viņš smējās, ka mēs esam slikti cilvēki. Ha, ha, lai tā arī būtu, kas tad mums...

Spānija, Sant Cugat del Valles

Spānija, Sant Cugat del Valles - man jāsalasa vēl mazliet gliemežvāku un tad jau es arī varēšu darīt ko līdzīgu

Spānija, Sant Cugat del Valles

Spānija, Sant Cugat del Valles

Spānija, Sant Cugat del Valles

Spānija, Sant Cugat del Valles

Spānija, Sant Cugat del Valles

Spānija, Sant Cugat del Valles - dīvains koks ar pākstīm

Spānija, Sant Cugat del Valles

Spānija, Sant Cugat del Valles

Spānija, Sant Cugat del Valles

Spānija, Sant Cugat del Valles

Spānija, Sant Cugat del Valles

Spānija, Sant Cugat del Valles - dīvains veikala nosaukums

Spānija, Sant Cugat del Valles

Spānija, Sant Cugat del Valles

Kad vakarā no Raul atvadījāmies, viņš vēlreiz pārjautāja, vai tiešām nepaliksim pa nakti šeit, bet dosimies nakšņot uz lidostu kā tādas „homeless girls”. Šīs bija nudien jaukas naktsmājas – omulīgas, tuvu vilcienam, jaukā un mierīgā rajonā ar lieliskiem cilvēkiem. Redzot Raul nespēju nesmieties (ir tādi cilvēki, kurus pietiek ieraudzīt, lai izplūstu neizskaidrojamos smieklos), viņš smējās, ka mēs esam tā kā 13 gadīgas meitenes. Nu re – gribi izskatīties par desmit gadiem jaunāks – smejies. Efektīvs bezmaksas līdzeklis.

Izkāpjot no sava metro, stacijā iepriecinājām vienu čali, kurš mēģināja nopirkt vilciena biļetes – atdevām viņam savas biļetes, kurās vēl daži braucieni bija palikuši. Viņš pārsteigts prasīja, cik jāmaksā, uz ko mēs atsmējām, ka nekas, jo mēs pametam Barcelona un mums biļetes tāpat vairs nebūs vajadzīgas. Viņš izskatījās iepriecināts. Kāda sagadīšanās – viņš brauca tieši uz to pašu ciematu, kuru mēs nupat atstājām.

Nokļuvušas lidostā centāmies atrast kādu mierīgāku nostūri nakšņošanai. Stulbi, ka visi krēsli bija ar roku balstiem, bet grīda klāta aukstām flīzēm, tā ka nekāda izstiepšanās nebija iespējama. Kaut kā nebūt iekārtojāmies krēslos. Ik pēc stundas pamodos, lai izdomātu citu pozu. Vienu reizi pamodos, jo apsardze pienāca un pieprasīja uzrādīt aviobiļetes. Pēc kāda laiciņa mums uzradās vēl viena gulētgriboša kompānija – kāda meitene ar vijoli. Laikam jau kopā drošāk. Kad beidzot biju atradusi gandrīz vai ērtu pozu (kaut kādā mistiskā kārtā izstiepusies uz soliņa zem roku balstiem), pienāca apsardzes vīrs un teica, lai ceļos augšā. Šito jau internetā iepriekš biju lasījusi, ka Barcelona lidostā apsardze drastiski seko līdzi, lai horizontālā stāvoklī neviens negulētu. Interesanti būtu zināt, kāpēc tā...

Spānija, Barcelona - mūsu "ērtā gulta"