21. aprīlis

Ooo, beidzot varēju ķerties pie kārtīgiem dārza darbiem – siltumnīcā sadīgušos stādus pārstādīt dārzā! Ak, tā bija tāda bauda pēc ziemas iegremdēties ar rokām zemē un sajust vasarīgi (jā, jā, tieši vasarīgi, nevis pavasarīgi!) sildošo saulīti upes čaloņas un putnu dziesmu pavadībā!!! Mmm, zemes smarža, sliekas un koši zaļie stādiņi...

Tiesa jāatzīst, ka tā vietā, lai zemē iesētu salātu sēklas, pārstādīt salātu stādus no siltumnīcas laukā šķita mazliet savādi. Turklāt Nils izvēlētā taktika – nevis stādīt visus salātus pie salātiem secīgi, bet šur tur pamīšus pa dārzu - man likās vairāk nekā tikai dīvaina. Es pat teiktu – nepraktiska. Man jau šķiet, ka katram augu tipam jābūt apkopotam vienkopus, tad dārzs ir daudz pārskatāmāks un saprotamāks gan praktiskiem nolūkiem, gan izglītojošiem (pff, nevar jau aizmirst, ka mūsu dārzs paredzēts arī jauniešu izglītošanai...). Turklāt Nils pamatojums šādam salātu izvietojumam bija: „Nu tā taču izskatīsies interesantāk, ja šajā dobē būs salāti, tālāk ķirbji, tad vēl kaut kas un tad atkal salāti, nekā, ja visi salāti būtu vienkopus!”. Nez vai dārzam jāizskatās interesanti vai tomēr jābūt praktiskam?

Dienas otrā pusē devāmies uz atkritumu šķirotavu, lai atbrīvotos no liela daudzuma nevajadzīgu krāmu. Jā, šajā valstī atkritumu šķirošanu un pārstrādi uztver ļoti nopietni, tas priecē.

Skrējiena laikā kā jau parasti varēja redzēt daudz ķirzaku, bet šoreiz arī vienu pārsteidzošu un manām acīm neierastu ķirzaku – koši zaļu un ļoooti lielu. Ja salīdzina ar parastajām Latvijas ķirzakām, tad šo zaļo radījumu vieglāk būtu nosaukt par mazu krokodilu nekā par lielu ķirzaku, he, he. Ceru uz atkalredzēšanos ar šo brīnumskaisto un pavasarīgi zaļo radību!

Vakarā bija grila ballīte ar ugunskurā ceptiem gardumiem, jo pie mums ciemos ieradās daļa brīvprātīgo no Le Fai. Kad pagājušo reizi bijām pie viņiem, tur bija tikai franču brīvprātīgie, bet tagad bija ieradušies arī brīvprātīgie no Somijas, Zviedrijas, Īrijas un Kosovas. Prieks redzēt jaunus cilvēkus no dažādām valstīm! Starp citu – padod tik Solveigai neredzētus angliski runājošus cilvēkus, un viņa vairs nemaz nebūs tik nesociāla, ha! Oo, beidzot bija viens cilvēks (soms, protams), kam kokle nešķita kaut kas pavisam nezināms un nekad neredzēts! Un beidzot bija cilvēki, kam arī daudz pieņemamāki ir rokassspiedieni nevis sabučošanās (lai gan sen jau esmu pie tās pieradusi, bet tomēr patīkami, ka ir cilvēki, kas novērtē rokasspiedienus, turklāt normālus rokasspiedienus nevis tās franču ļenganās rokas). Un beidzot bija kāds, kura "rrr" ir pat vēl skanīgāks par latviešu "rrr" - soms! Nudien lielisks vakars ar ugunskuru, zvaigžņotām debesīm, interesantiem cilvēkiem un nelielu kokles pastrinkšķināšanu.

Pēc tam devos uz virtuvi, lai taisītu kūku Nils un Lea rītdienas dzimšanas dienām, pabeidzot to darīt krietni pāri pusnaktij. Gara un piepildīta diena, man tādas patīk!