25. aprīlis

Saulīte paslēpusies lietus mākoņos.

Šodien tiku pie jaunas lasāmvielas – „The Rum Diary”.

Kad vakar vakarā spriedām, ko darīt brīvdienās, bija divi varianti – doties uz ezeru, kurš atrodas pārgājienu taku ielenkumā vai braukt uz teātra un fankmūzikas festivālu. Tā kā Lisa doties uz festivālu negribēja, tad gadījumā, ja nedodamies uz ezeru, viņa piedāvāja doties uz Saint Julien en Beauchene vienas kalnu takas izpētē. Tā kā diena bija apmākusies un lietaina, tika nolemts par labu festivālam. Skatīties teātra izrādes franču valodā un klausīties mūziku, kas man galīgi neiet pie sirds, nebija ne mazākās vēlēšanās, tāpēc izlēmu piebiedroties Lisa. Turklāt – šodien bija viņas dzimšanas diena. Ļaut kādam palikt vienam savā dzimšanas dienā (ja vien tāda nav jubilāra vēlme) - nu nē. Un galu galā – doties izpētīt kādu jaunu kalnu taku – kāpēc ne? Lielākā daļa devās uz festivālu, Lea ar savu ciemos atbraukušo draugu devās īstenot savus plānus, bet amerikānis palika ciemā.

Aizbraucām līdz Saint Julien en Beauchene, novietojām mašīnu nosacītā stāvlaukumā un devāmies piedzīvojumos. No sākuma šķita, ka diži interesants pārgājiens gan nebūs, jo kalnā devāmies pa nelielu auto ceļu (nu gluži kā mūsu ciema ceļš), bet pēc kāda laiciņa nonācām punktā, kurā sadalījās vairākas pārgājienu takas. Protams, man jau būtu gribējies izvēlēties taku, kas aizved visaugstākajā virsotnē, bet racionāli aplūkojot visapkārt esošos lietus mākoņus, nācās secināt, ka nav vērts to darīt, jo, sasniedzot virstoni, mākoņi būtu zem mums un nekāds skats nepavērtos. Tāpēc izvēlējāmies zemāko no virsotnēm – 1375 m augstumā.

Taka veda pa jauku mežu, un gājiens bija patīkams un nemaz nebija nogurdinošs, jo Lisa kalnos kāpšanas temps ir vēl lēnāks par manējo. Kad sasniedzām krustceles un 1375 m punktu, bija jāizvēlas, kurā virzienā doties tālāk. Šīs krustceles gan īsti nesaskanēja ar iepriekš nobildēto plānu – četru dažādu virzienu vietā bija tikai trīs. Hmm... Iztrūka tieši mums nepieciešamais virziens. Pēc brītiņa pamanījām, ka lai gan mums nepieciešamajā virzienā nav ne norādes, ne takas, bet toties ir atzīmes uz kokiem. Izlēmām izmēģināt veiksmi un sekot baltajām atzīmēm uz kokiem. Šis ceļš veda augšup uz klintīm. Vienu brīdi gājām pa pašu kalna šķautni. Baigi interesanti! Brīžiem likās –„Vai tad nu tiešām ceļš ved tālāk?? Nevar būt!”, bet jau nākamajā mirklī pamanījām kaut kur tālāk vīdam balto atzīmi. Kad sasniedzām pašu augstāko punktu, atzīmes uz kokiem beidzās vai arī mēs vienkārši nepamanījām, ej nu sazin. Kaut kā jau lejā bija jātiek, tāpēc izvēlējāmies šķietami lēzenāko nogāzi un devāmies lejup. Tas sevī ietvēra kāpelēšanu pa klintīm un akmeņiem, kas lāga negribēja turēties vienā vietā, balansēšanu uz rokām, kamēr izdodas sasniegt kādu nebūt stabilu punktu kājām un šļūkšanu uz pēcpuses. Bet kāds tur brīnums, ņemot vērā, ka bijām pilnībā nost no takas kaut kur kalnos. Kāpelēšana pa kustīgām un sūnām apaugušām klintīm bija tīrais sīkums, ja salīdzina ar posmu, kur nonācām pie absolūti stāvas nogāzes, kas sastāvēja caurmērā tikai no zemes, slapjām lapām un šur tur vietām esošiem akmeņiem vai krūmiem. Skaidrs, ka nokāpt lejā neiespējami. Doties atpakaļ – nejēdzīgi un nevarētu teikt, ka diži vienkāršāk. Labi, ka Lisa ir daudz lielāka kalnu pieredze nekā man un nojēga, kā pieveikt dažādus šāda veida posmus. Tā nu risinājums bija pieķerties pie viena koka saknes, piezemēties uz pēcpuses un lēnā garā šļūkt lejup, ar otru roku cenšoties pieķerties pie citas saknes. Tad vienu roku pārvietot uz zemāk esošu klinti, bet otru – uz citu sakni. Visaizraujošākie bija mirkļi, kad nācās pārvietot roku no viena atbalsta punkta uz citu, jo bija grūti saprast, kas būs ātrāks – rokas pārvietošanas process, vai šļūkšana lejup, jo nogāze bija dikti stāva (protams, bildēs to nav iespējams iemūžināt). Bet vistrakāk bija, kad vajadzēja ar vienu roku turēties pie pagalam niecīgas koka saknes un, kājām slīdot uz leju, censties pārsviesties ar skatu pret nogāzi un ar otru roku pieķerties pie klints otrā pusē. Uhh, bet veiksmīgi šo piedzīvojumiem bagāto posmu pieveicām. Laikam tas bija trakākais, ko kalnos nācies darīt – šļūkt lejā uz pēcpuses, uzticēties saknēm un paļauties uz to, ka paspēšu ar otru roku kur pieķerties pirms aizslīdu kaut kur tālu lejā. Pēc tam turpinājām lejupceļu pa bieziem lapu slāņiem klātu slīpu nogāzi, bet salīdzinoši ar nupat pieveikto posmu, tas bija tīrais sīkums. Domājām, diez vai paspēsim atrast mašīnu pirms tumsas iestāšanās, jo lietus dēļ krēsla palika arvien biezāka. Pašās beigās pārvietojāmies pa akmeņu nogruvuma malu, lai izvairītos no bieziem brikšņiem, bet tad jau pārsteiguma kārtā sasniedzām zemes ceļu un varējām pavisam mierīgi kātot uz mašīnu. Re, kādi mums piedzīvojumi! Ja tā būtu mana dzimšanas diena, es noteikti būtu ļoti priecīga par šāda veida izklaidi. Šķiet, ka Lisa arī bija varen apmierināta.

 

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beuchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Francija, Saint Julien en Beauchene, Valle de Bouriane

Kad braucām atpakaļ pa mūsu ceļu, man radās doma, ka varētu izkāpt no mašīnas un doties skriet La Fontarasse no pašas apakšas. Domāts – darīts! Tā nu beigu galā šī bija fiziskām aktivitātēm piepildīta diena.

Kad atgriezāmies ciemā, tur joprojām bija tikai viens pats Eric. Es domāju, ka visi pārējie agrāk vai vēlāk vakarā atgriezīsies ciemā, īpaši jau ņemot vērā, ka bija Lisa dzimšanas diena, bet... nekā. Viņa izcepa kūku, bet īsti nezināja, cikos pārējie plāno atgriezties, tāpēc nesākām to ēst. Beigu galā aizgājām gulēt. Pārējie atgriezās ciemā tikai ap plkst. 2.00 naktī. Un te nu man atkal nākas secināt, cik gan ļoti uzspēlēta un neīsta šī visa kolektivitāte. Šeit gribu piebilst, ka nav jau tā, ka visi prom aizbraukušie cilvēki būtu tikai vieglprātīgi brīvprātīgie, nē, ar viņiem bija arī darbinieks Benjamin, kurš arī šad un tad mēdz ko pārmest par nekolektivitāti. Bet man ir jautājums – vai tad tieši dzimšanas diena nav tā diena, kad jābūt nudien kolektīviem?? Bija sasodīti bēdīgi skatīties, ka vāciete izcepa dzimšanas dienas kūku, bet nebija lāga ar ko kopā to apēst. Un te nu lūk – paši „nekolektīvākie” cilvēki (es un amerikānis) bija tieši tie, kas šajā dzimšanas dienā bija „šeit un tagad” – es ar Lisa devos kopīgā pārgājienā, bet viņš pagatavoja vakariņas. Un kur tad bija visi tie sasodīti „kolektīvie” cilvēki?? Es tiešām nesaprotu... Man laikam ir pilnīgi cita izpratne par būšanu kolektīviem. Kas viņiem šķiet būtiski, man šķiet nesvarīgi un otrādi. Es nezinu, kā ir iespējams pamest cilvēku vienu viņa dzimšanas dienā un pēc tam kaut ko citiem pārmest par nebūšanu kolektīviem? Ja man kādu dienu atkal kāds piesiesies par kolektivitāti, man būs ko iebāzt viņiem acīs. Manā izpratnē kolektivitāte ir dzīvošana kopā, kas balstīta uz citam cita respektēšanu, palīdzēšanu un būšanu kopā svarīgos mirkļos nevis katru vakaru.