9. februāris

Ha, ha, ha, joks beidzot īstenojies! Katru reizi, kad saņēmu vēstuli no Kristīnas, amerikānis pa jokam sūdzējās, ka es pārāk bieži saņemu vēstules no māsīcas un ka viņai vajagot praktizēt angļu valodu un atsūtīt kādu pastkarti arī viņam. Redz, viņš izsūtījis vairāk kā 40 pastkartes, bet neskaitot paciņas no ģimenes un pāris vēstules no draugiem, atpakaļ nevienu pastkarti nav saņēmis. Tā nu „man apnika klausīties šo sūdzēšanos” = „gribējās pajokoties”, un es palūdzu Kristīnai nudien atsūtīt pastkarti amerikānim ar visskaistākajiem Latvijas dabasskatiem, kas vien pieejami (paldies, Kristīn, laba izvēle!!!). No rīta atskanēja „tuk, tuk, tuk” pie manas istabas durvīm, un tajās parādījās varen priecīgs amerikānis ar pastkarti rokās. Hi, hi, hī! Viņš bija dikti sajūsmināts un teica: „Ak, es esmu tiiiiiik priecīgs, šis ir lielisks rīta sākums – saņemt pirmo pastkarti no valsts, kurā nekad neesmu bijis un no cilvēka, kuru nekad neesmu saticis!!! Paldies!”. 

Šodien bija saulains laiks, tā nu beidzot saņemos aizčāpot līdz savam foto punktam, kuru pēdējo dienu laikā nebiju apmeklējusi, jo visapkārt zēģelēja briesmīgi stipri vēji. No sākuma man pat šķita, ka šī misija nebūs tik viegli īstenojama, jo pēdējās dienās vējš vietām bija sapūtis pamatīgus sniega vaļņus. Vienā vietā, kura citādi nebija apejama, sniegs man bija pat pāri gūžai. Par laimi šajā vietā tas bija cietais sniegs, pa kura virsmu ir iespējams pārvietoties negrimstot iekšā. Uzmanīgi gāju, cerot, ka pēkšņi neiekritīšu sniegā, jo ja tā notiktu, tad pat nezinu, kā tiktu laukā, jo dziļums tur bija ne pa jokam. Veiksmīgi pārvarēju šo posmu, bet tālāk nācās cīnīties ar to nejauko sniega veidu, kas nav gana ciets, lai noturētu manu svaru, bet tajā pat laikā tas nav gana mīksts, lai varētu mierīgi brist. Savukārt lauka vidū pat bija pleķis vispār bez sniega, jo viss baltais brīnums bija aizpūsts cituviet. Bet, protams, beigu galā veiksmīgi nokļuvu līdz savam foto punktam. 

Francija, Vaunieres