11. februāris

Rīts iesākās ar sniega šķūrēšanu, bet turpinājās ar elektrības vadiem paredzēto cauruļu ievilkšanu kopā ar vācieti. No sākuma gan biju mazliet sapīkusi, jo viņa daudz, daudz runāja un izlikās baigi zinoša par elektrības lietām, bet tad pēkšņi man piemetās jestrs un dauzonīgs noskaņojums, un es sāku zīmēt un rakstīt uz sienām dažādas muļķības. Piemēram, uzzīmēju zirnekļtīklu un uzrakstīju: „Šīs ir manas mājas. Pirms ienākšanas lūdzu pieklauvēt! Paldies! Ar sveicieniem, jūsu zirneklis,”; uzzīmēju logu un uzrakstīju: „Atver šo logu, un pasaki pasaulei - hello!” un tamlīdzīgi. Būtu smieklīgi, ja pēc gadiem kāds gribētu pārbūvēt ēku, un nojaucot dekoratīvās sienas, atrastu visus šos zīmējumus un uzrakstus.

Saule joprojām spoži cepināja, tāpēc atkal pusdienojām laukā. Ha, tas ir tik neiedomājami lieliski – sēdēt sniega ielokā, klausoties lāsteku pakšķēšanā, un siltā saulītē ieturēt pusdienas. Tā kā joprojām biju dauzonīgā noskaņojumā, pirms ēdienu pasniegšanas paguvu uztaisīt nelielu sniegavīru. Šis gan uz galda lāga negribēja stāvēt, tā nu nācās viņu iespraust manā glāzē, hi, hi, hi.

Oho, beidzot mans radiators ir tik karsts, ka pat roku nevar ilgi uz tā turēt...