23. februāris

Rīts iesākās ar Latvijas skatu saņemšanu, jauks dienas sākums...

Uhh, šodien bija jāstrādā kopā ar pusaudžiem no grupas. Man piespēlēja divus pusaudžus (par vienu no viņiem mana iekšējā reakcija bija „ak nē”), lai mēs kopīgi apstrādātu pāris durvju rāmjus (oi, mistiskā veidā rāmju skaits nesarūk, vien palielinās). Kārtējo reizi nācās dalīt darbu, ko vieglāk veikt vienam pašam. Man par lielu prieku abi pusaudži saprata, kas darāms un strādāja gana labi, tikai... ātri vien jau bija piekusuši un garlaikoti. Kad abi aizgāja prom, pamanīju, ka viens no viņiem durvju rāmi drīzāk gan bija sabojājis. Te tev nu bija „labi strādā”... Mācība – pat ja sākotnēji liekas, ka pusaudži strādā labi, acis nolaist no viņiem nevar. Bet nu vismaz pēc tam varēju turpināt darboties viena. Pēc kāda brīža darbnīcā strādāt ieradās puisis no vakardien ieradušās grupas. Viņš ir viens no retajiem pusaudžiem no abām grupām, kas runā angliski. Ha, ha, kad viņš jautāja, kāpēc es neesmu skolā, bet gan šeit, es pamatīgi sasmējos un teicu, ka maķenīt esmu tā kā par vecu. Es viņam jautāju, cik veca viņaprāt es izskatos, viņš teica, ka 18 – 19 gadi. Prieks dzirdēt! Puisi bija pamatīgi šokēts, kad pateicu savu īsto vecumu.

Mmm, šodien bija jauka un mierīga joga, neviens netraucēja ar runāšanu...

Vakarā bija neliela atvadu ballīte (kas pamatīgi atgādināja pamatskolas klases vakarus), jo pirmā grupa rīt no rīta agri dosies prom. Lai gan lielākoties vakarus man patīk pavadīt savā nodabā, tomēr šodien uzkavējos kopā ar grupu, un arī sniedzu mazu koncertiņu. Man gan likās, ka šitiem pusaudžiem tāda mierīga mūzika neinteresēs, bet nekā, visi sēdēja un cītīgi klausījās. Un jā – jo klusāk spēlē, jo vairāk cilvēki ieklausās. Prombraucošās grupas pusaudži bija priecīgi, ka viņiem bija iespēja pabūt šeit. Bet es savukārt biju gana šokēta uzzinot, ka pirms viņi nonāca savu audzinātāju nagos, viņi bija dzīvojuši stacijā. Cita realitāte.