25. februāris

No rīta sagatavojām Hotellerie 18 cilvēku grupas uzņemšanai (par laimi viņi šeit uzkavēsies tikai divas dienas un pat neēdīs kopā ar mums), bet pēc tam bija iespēja doties uz Lus la Jarjatte, kur notika biatlona diena. Kāpēc gan neizmantot izklaides piedāvājumu brīvā dabā? Uz Lus la Jarjatte devāmies es, Asia, Eric, divi pusaudži un daļa no grupas, bet Lea un Lisa jau bija uz vietas, jo kopš rīta palīdzēja ar inventāra izsniegšanu. 

Bija dīvaini Lus la Jarjatte redzēt tik neierasti daudz cilvēku. Uzēdam kopīgu pikniku, ja vien piknikošanu iekštelpās vispār var nodēvēt par piknikošanu, pēc tam paņēmām zābakus, slēpes, nūjas, un  - aidā! Nez kur pārējie čammājās, bet beigu galā mēs ar amerikāni slēpojām divatā. Sākotnēji slēpojām pa to pašu maršrutu, kur es biju devusies pirmajā reizē. Tajā dienā bija baigā migla, mākoņi un putenis, tāpēc šoreiz bija gandrīz vai kā iemēģināt jaunu maršrutu – pilnīgi cits skats uz apkārtni. Šodien bija izcili skaista diena – zilas debesis, balti mākoņi, mmm... Vienā vietā nevarēju saprast, kurā virzienā tad iepriekšreiz devāmies, jo viss izskatījās galīgi citādāk; izvēlējos vienu virzienu, bet drīz vien sāka šķist, ka tas nav īstais, tomēr ceļu turpinājām. Pēc kāda laiciņa izrādījās, ka par spīti šaubām, izdarīta bija pareizā izvēle. Stipri vēlāk vienās krustcelēs, kur domājām, kurā virzienā doties, jo bijām atdūrušies pret sniega mašīnas iztīrītu ceļu par godu biatlona dienai (iepriekš devāmies vienkārši uz savu galvu, īpaši nesekojot biatlonam paredzētajai trasei), sastapām pāris puišus no grupas un devāmies tajā pašā virzienā, kurā viņi. Pēcāk iemēģinājām roku šaušanā, un tad beidzot arī visi pārējie bija klāt. Izrādījās, ka mēs bijām aizslēpojuši „nepareizā virzienā pa nepareizu taku”, bet... galvenais taču bija izkustēties svaigā gaisā, nevis ar dalībnieku cipariņiem slēpot pa cilvēku pilnu taku, vai tad ne? Mūsu maršruts bija jauki kluss, mierīgs, un vien ar reti satiekamiem cilvēkiem. Turklāt es tāpat neesmu nekāds ašais slēpotājs un par uzvaru cīnīties nevarētu, tad kāda jēga slēpot kopā ar daudziem cilvēkiem? Nekāda. Nudien priecājos, ka tīši vai netīši izveidojām paši savu maršrutu. Bet kopumā visnotaļ jauks pasākums, piedevām ar karstu kakao un cepumiem beigās, turklāt – mums visi šitie prieki vispār ne nieka nemaksāja. Tiesa gan, daži apzinīgi brīvprātīgie, ko vārdā neminēšu, gribēja noskaidrot, cik tad un kā jāmaksā,  bet mana attieksme ir – ja tev naudu neviens neprasa, tad neuzbāzies ar savu piedāvājumu par maksāšanu, he, he, he (īpaši jau tāpēc, ka pirms ziemas palīdzējam ar šī slēpošanas punkta iekārtošanu un tad arī mums solīja, ka slēpošana būs bez maksas).  Pēc šiem ziemas priekiem tāds patīkams nogurums un enerģijas pieplūdums vienlaikus. Dievinu šo sajūtu...

Francija, Lus la Jarjatte

Francija, Lus la Jarjatte

Francija, Lus la Jarjatte

Francija, Lus la Jarjatte

Francija, Lus la Jarjatte

Francija, Lus la Jarjatte

Francija, Lus la Jarjatte

Francija, Lus la Jarjatte

Pirms kāda laiciņa izdomāju sevi mazlietiņ iepriecināt, un tad šodien pa pastu beidzot saņēmu šī lēmuma taustāmu rezultātu – hromatiskās mutes ermoņikas, ar kurām var nospēlēt jebkuru noti 3 oktāvu diapazonā...