21. februāris

Šodien es, Lea, Lisa, Eric, Benjamin un viena pusaudze devāmies uz Grenoble. Neesmu liels pilsētu fans, bet tā kā Grenoble esmu vien pavadījusi pārdesmit minūtes starp vilcieniem, tas izlēmu, ka šoreiz varētu būt īstā reize kārtīgai pilsētas izpētei, lai vairāk tajā atgriezties nebūtu nepieciešams. Tomēr debesīm labpatikās lietas iegrozīt citādāk un uzsūtīt pamatīgu lietusgāzi, kas uz brīdi pārvērtās milzīgās sniegpārslās, bet brīdī, kad devāmies prom no pilsētas, pilnībā mitējās. Mērfija likums.

Nonākuši Grenoble, kopīgi aizčāpojām līdz centram, īsi apspriedām, kādi kuram plāni, un tad devāmies dažādos virzienos, jo ieceres atšķīrās. Kopā ar Eric devāmies tūrisma informācijas centra meklējumos, kur negaidīti sastapām arī pārējos. Noskaidroju, ko pilsētā labu var aplūkot, dabūju karti un devāmies uz vienu bezmaksas muzeju, kurš izrādījās tīri jauks – vēstures muzejs sākot ar visādiem aizvēsturisku zvēru kauliem, dažādām romiešu laika paliekām, viduslaikiem un beidzot ar kādu pavisam dīvainu telpu ar zilu dīvānu centrā, kas droši vien paredzēta izstādēm vai filmām. Muzejā praktiski nebija citu apmeklētāju, tāpēc varēja izbaudīt mieru un klusumu. Skatoties uz visām vēsturisko laiku liecībām, īpaši romiešu laiku ēku grandiozajām detaļām, jau kuro reizi nācās aizdomāties, kas gan paliks pēc mūsu paaudzes? Visticamāk – nekas... Un tas jau nav attiecināms tikai uz stikla un metāla arhitektūru, bet uz visām jomām, jo vai gan mūzikā, mākslā vai kur citur tiek radīts kas ievērības cienīgs un pasauli pārmainošs? Diemžēl nē... Ha, varbūt nākotnes muzeji izskatīsies tieši tā, kā dīvainā telpa ar zilo dīvānu vidū – ar melnām sienām, jo par mūsu laikmetu jau īsti nebūs ko izstādīt...

Francija, Grenoble - Musee de l'ancien Eveche

Francija, Grenoble - Musee de l'ancien Eveche

Francija, Grenoble - Musee de l'ancien Eveche

Eh, lietus ir visbriesmīgākais laiks pilsētas aplūkošanai. Gana nejauki stāvēt pilsētas vidū un īsti nesaprast, uz kuru pusi padoties, jo ārā tik nemīlīgs, ka klīst pa ielām nav gluži jaukākā nodarbe, bet visi muzeji izkaisīti kur kurais un vispār... lietus un pilsēta, pēēh... Ja parasti man vienmēr šķiet, ka tiek iedots pārāk maz brīvā laika, tad šādās slapjdraņķīgās dienās, nav ne jausmas, ko ar laiku, lai pasāk, tas velkas kā veca plekste...Visas drēbes pilnībā slapjas, auksts, brr...

Lai gan pateicoties „lieliskajiem” laikapstākļiem ne tuvu neizdevās iepazīt pilsētu, kā gribēju, tomēr kopumā diena bija tīri tā neko. Uzmetot aci ielām sapratu, ka nekā īpaša jau nav – pilsēta kā pilsēta, vienīgais, ko Grenoble kārotos aplūkot ir divi muzeji – viens būtu prasījis vairāk laika, nekā šodien bija, bet otram nepieciešami labi laikapstākļi, jo no tā paveras pilsētas panorāma. Tā ka – varbūt vēl vienu reizi Grenoble atgriezīšos...

Eh, kāda mazliet tracinoša parādība (nu labi, varbūt šajos lietainajos laikapstākļos es par to nesūdzos, bet vispārīgi runājot, tas nudien ir tracinoši) – kad jāizbrauc no mājas norunātajā laikā, praktiski neviens nav gatavs, savukārt, kad pilsētā ir pienācis brīvā laika gals, visi pārējie ir līdz riebumam precīzi un es parasti ierodos pēdējā... Tā arī šoreiz – no rīta izbraucām ar vairāk kā pusstundas novēlošanos, savukārt pēcpusdienā, lai gan vēl nebija pienācis tikšanās laiks, vāciete zvanīja un meklēja, kur mēs esam, jo pārējie jau ir uz vietas...

Atceļā šoseja bija briesmīga – klāta ar svaigu sniega segu un ar slikta redzamību snigšanas dēļ. Interesants un Latvijā neredzēts skats – pilna ceļmala ar automašīnām, kuru riepām tiek liktas ķēdes. Bet nu neko, veiksmīgi pievarējām šo posmu, taču... iesprūdām paši uz sava ceļa. Pirms mūsu ceļa automašīnai tika uzliktas ķēdes, taču pat ar tām nebija gana un beigu galā vienkārši iesprūdām sniegā, turklāt viena no ķēdēm bija neglābjami saplēsta, bet mašīnā nebija lāpstas, lai mēģinātu atrakt sniegu. Benjamin zvanīja mūsu kaimiņam aituvīram, jo viņam ir gan pilnpiedziņas auto, gan traktors, bet diemžēl pat viņš nevarēja palīdzēt, jo abi braucamrīki arī bija iesprūduši sniegā, turklāt šodien braucot ar pilnpiedziņas auto, viņam ik pēc pāris metriem bijis jāšķūrē sniegs pa priekšu mašīnai... Risinājums – atstāt mašīnu uz ceļa un pašiem čāpot uz ciemu ar kājām. Pirmā reakcija – ak nē! Pirmkārt, drēbes un apavi bija pilnībā slapji, un pat sēdēt mašīnā bija auksti, kur nu vēl vēlā vakarā brist pa dziļiem sniegiem. Otrkārt, mēs bijām iesprūduši ne jau ceļa beigu daļā, pat ne vidus posmā, bet pašā sākumā. Bet... drīz vien es savas domas no „ak nē!” mainīju uz „ooo, šis īstenībā ir lielisks piedzīvojums un šīs dienas labākā daļa!!!”. Pāris kilometru (varētu būt kādi 4 – 5 km) pārgājiens bija šīs dienas labākā daļa neba tāpēc, ka diena būtu bijusi ne pārāk forša. Nē. Naksnīgā čāpošana bija dienas lieliskākais posms, jo tas nudien bija brīnišķīgi – nakts laikā ar izslēgtiem lukturīšiem (amerikānis ierosināja lukturīšus izslēgt, tā nu abi bridām tumsā, kas īstenībā pēc brīža bija tīri gaiša) brienot cauri sniegiem doties uz mūsu ciemu, visapkārt pasakaini apsniguši koki (nudien kā no senām teikām par ziemu – pat katrs sīkākais zariņš sniegiem klāts), visa apkārtne tik balta, ka šķietami izstaroja gaismu, virs galvas – zvaigžņota debess. Vai gan var būt labāks veids, kā pavadīt ziemas vakaru? Knaši soļojot uz priekšu, pat nebija jūtamas nedz slapjās drēbes un apavi, nedz aukstums (nu labi, ja vien neskaita to knaibošo aukstuma sajūtu, ko apakšstilbos radīja no sniega ar vien mirkstošāki un mirkstošāki bikšu gali). Uhh, lielisks noslēgums dienai!!! He, he, kad pārējie ieradās mājās, es jau sēdēju un sildījos pie karstas kakao krūzes...