Rīts sākās ar sniega tīrīšanu, juhūūū!!! Labi, ka
snigšana bija mitējusies, citādi nebūtu jēgas to darīt... Jāteic, ka rīta
iesākšanai sniega tīrīšana varbūt gan nav labākais darbs, jo pēc tam jūtams
patīkams, bet tomēr – nogurums.
Pēcāk ar Lea līdz galam ieviesām kārtību noliktavā.
Kādi brīnumi tik tur neatradās... Uzgāju ūdens vārāmo spirāli un nopriecājos,
būs man ar ko istabā uzvārīt tēju, nevajadzēs katru reizi diebt uz lejasstāvu,
bet diemžēl šitais verķis pārāk vecs, un kontaktdakša neiet kontaktā. Tagad
jāsadzen rokās kāds pārveidotājs, cerams, ka atradīsies...
Mmm, atkal pirmdienas joga, šodien tāda kustīgāka,
man patika labāk.
Vakarā pa manu logu varēja vērot skaistu mēnesnīcu,
tāpēc atvēru logu, uzrāpos uz palodzes un mēģināju ko nobildēt, bet tajā brīdī
pie durvīm pieklauvēja amerikānis, un, atvēris durvis, smējās: „Nu nav jau tik
traki, pa logu ārā lēkt gluži nevajag!”. Ha, ha, droši vien gana negaidīts
skats, ko ieraudzīt atverot durvis – uz palodzes sēdošs cilvēks, izkāries laukā
pa logu... Klauvēšanas iemesls – meklēja palīgu vakariņu gatavošanai.
 |
| Francija, Vaunieres |
Kādu laiku varējām uzdzīvot zaļi bez pusaudžiem, bet
šovakar ieradās viens puisis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru