Saki "JĀ" piedzīvojumiem! : 3. februāris

Šodien bija iepirkšanās diena, kas izvērtās par apkārtnes fotografēšanas un iepazīšanas dienu. Kā tā? Nu tas laikam atkarīgs no kompanjona un mašīnas šofera, kas bija...(jūs jau laikam nojaušat, he, he)...amerikānis (šeit gan gribu piebilst, ka viņam vairāki labi draugi ir meitenes, tāpēc nav nekas jāpārprot).

Kad iekāpu mašīnā, pirmais jautājums no Eric bija: ”Fotokameru paņēmi?”. It kā jau braucot iepirkties fotokameru ņemt līdz nav diez ko loģiski, bet: 1) nekad nevar zināt ko nāksies sastapt/redzēt/...; 2) ir brīnumskaista ziema, un lielākoties visas vietas izskatās pilnīgi citādāk nekā zaļajos gadalaikos; 3) ņemot vērā, ka šoferis ir Eric, pastāvēja diezgan liela iespēja, ka viņš piedāvās kaut kur apstāties, lai veiktu foto uzņēmumus... Tāpēc mana atbilde uz amerikāņa jautājumu bija: „Jā, paņēmu!”.

Parasti iepirkšanās tūrē vispirms jābrauc uz mazmazītiņo ciematu Lus La Croix Haute pie miesnieka, bet pēc tam uz visiem pārējiem veikaliem (eko dārzeņu bode, lētais lielveikals „Dia”, dārgais lielveikals „Super U”) pilsētā Veynes. Šoreiz pie miesnieka uz Lus La Croix Haute nebija jādodas (jāpiebilst, ka šis ciems atrodas Veynes pretējā virzienā), taču amerikānis vispirms izdomāja doties uz turieni, jo no ciemata dzelzceļa stacijas paveras lielisks skats uz kalniem, kas pēdējās dienās izskatās jo īpaši lieliski, pateicoties sniega segai. Aizbraucot uz dzelzceļa staciju šamējais konstatēja, ka kamerā nav ielicis atmiņas karti, tā nu man bija jāfotografē par diviem.

Francija, Lus La Croix Haute

Pēc Lus La Croix Haute dzelzceļa stacijas devāmies virzienā uz Veynes. Eric teica, ka ja es redzu kādu labu foto iespēju, lai droši saku. Es atbildēju, ka viņš arī var izvēlēties vietu fotografēšanai, ja jau man jāfotografē arī par viņu, un tad strauji iebraucām benzīntankā, no kura pavērās labs skats uz kalniem un ciematu tālienē.

Francija, Lus La Croix Haute

Tālāk pa ceļam es ierosināju apstāties Marmites du Diable, lai redzētu, kā ūdenskritumi izskatās ziemā, Eric piekrita, īpaši jau tāpēc, ka pats tur vēl ne reizi nebija bijis. Bet.... tā kā ceļš ved tikai uz šo dabas apskates objektu, nevis uz kādu apdzīvotu vietu, tas nebija tīrīts. Kādu gabalu pabraucām iekšā, bet tad amerikānis saprata, ka tas var nebeigties labi (ho, ho, ja mēs tur neglābjami iesprūstu sniegā un būtu jāzvana mūsējiem uz ciemu, būtu grūti izskaidrot, kāpēc vispār tur atrodamies...), un diemžēl vien nācās braukt atpakaļ, jau tāpat mazlietiņ nevaldāmi slidinoties pa sniegu, pat neskatoties uz pilnpiedziņas auto... Nu nekas.... Jo... amerikānim jau iepriekš bija ieplānota ideja apstāties un izpētī vienu alu, ko viņš bija pamanījis jau sen, sen atpakaļ. Uhh, piedāvā tik man izpētīt kādu alu, protams, ka es teikšu: „JĀĀĀ!!!”.

Francija, pa ceļam uz Veynes

Pēc visiem apkārtnes iepazīšanas darbiem beidzot (hi, hi, hīīī!) ķērāmies klāt pie sava galvenā uzdevuma – iepirkšanās. Bet arī šeit, protams, bez jautrības neiztikt. Braucot augšā uz veikala „Super U”otro stāvu, lai Eric varētu nopirkt sev austiņas datoram (pirmais stāvs ir parasts lielveikals, bet otrajā stāvā ir sporta preču un elektronikas veikali), un nebūtu spiests tās aizņemties no citiem, redzot, ka iepirkumu ratiņi paši par sevi stāv uz vietas un neslīd atpakaļ (tāpat arī braucot lejup), viņš smējās: „Redzi, tā ir nākotne!”.