17. februāris

Šodien braucu iepirkties kopā ar Lisa. Iepirkšanās izvērtās par nelielu „autoavāriju”, kurā iesaistītie objekti bija mūsu iepirkumu ratiņi (jā, jā, jā, nepārlasījāties – tieši iepirkumu ratiņi!) un kāda sveša automašīna. Stāvlaukums pie lielveikala „Dia” ir mazliet slīps, tāpēc iepirkumu ratiņi parasti mierā stāvēt uz vietas īsti negrib. Lai būtu ērtāk izkraut visus produktus no ratiņiem mūsu busiņā, Lisa auto piebrauca atmuguriski. Vienus no ratiņiem es atstutēju pret mašīnas sānu aizmugurē un aizgāju pēc otriem iepirkumu ratiņiem. Kad atnācu atpakaļ un grasījos sākt izkraut, nevarēju saprast, kur ir palikusi Lisa un otri iepirkumu ratiņi. Cauri mašīnas stiklam redzēju, ka iepirkumu ratiņi ietriekušies vienā mašīnā labu gabaliņu tālāk, un Lisa stāv un runājas ar kādu sievieti.... Voups... Gāju pie Lisa noskaidrot, kas noticis. Izrādījās, ka Lisa, atverot bagāžnieka durvis, pašai nemanot bija aizgrūdusi ratiņus prom. Viņa bija brīnījusies, diez kur palikuši ratiņi un kur palikusi esmu es, jo viņai bija licies, ka es joprojām esmu pie šiem ratiņiem. Bet pa to laiku... negantie iepirkumu ratiņi bija paņēmuši brīvsoli un devušies sapazīties ar vienu automašīnu, kā rezultātā mašīna bija maķenīt saskrāpēta. Sieviete, ar ko Lisa runāja, bija mašīnas īpašniece. Lisa zvanīja Nils un prasīja, vai šajā gadījumā darbojas kāda nebūt apdrošināšana, bet es tikmēr blakus tik nenormāli smējos, ka vāciete pat nespēja pa telefonu īsti izskaidrot notikušo. Nils pirmais ieteikums bija ņemt kājas pār pleciem, bet kā nu tā izdarīsi, ja mašīnas īpašniece tepat vien blakus stāv.... Par laimi viņa bija ļoti laipna un teica, ka skrāpējums tāds sīkums vien ir, un ka viss ir kārtībā. Tā nu šis nelielais piedzīvojums veiksmīgi beidzās bez jebkādām soda sankcijām... Bet es tik joprojām nespēju nomierināties un traki smējos...  Ha, ha, ha, cik bieži cilvēki izraisa „autoavāriju” ar iepirkumu ratiņiem???

Ooo, vēl viens pasta sūtījums no Latvijas!!! Ar rudzupuķēm piedevās...

Pirms kāda laiciņa amerikānis man ieteica noskatīties divas filmas, kas pamatīgi liek aizdomāties – „Requiem For A Dream” un „American History X”. Eric gan brīdināja, ka šīs filmas var atstāt pamatīgu ietekmi uz domāšanu. „American History X” viņš ieteica, kā vienu no labākajām filmām, ko jebkad redzējis, bet „Requiem For A Dream”, kā filmu, kuru vienreiz noskaties un vairāk redzēt negribi, jo pat ar vienu reizi ir par daudz. Tā nu vakarnakt noskatījos abas divas filmas pēc kārtas. Katrā ziņā noteikti iesaku noskatīties „American History X”, jo varu piekrist amerikānim, ka šī ir nudien viena no labākajām un spēcīgākajām jebkad redzētajām filmām. Citējot filmas noslēgumu: „Life is too short to be pissed off all the time. It’s just not worth it. [...] We are not enemies, but friends.”. Brīdinājums – cilvēkiem ar vājiem nerviem gan labāk neskatīties...