Pēcpusdienā divatā ar vācieti devos pie Patricia.
Atcerējos pēdējo reizi, kad devāmies tur divatā - viņa gandrīz visu laiku
pavadīja runājot; cerēju, ka šoreiz tā nebūs, bet... bija vēl trakāk... Labi,
no sākuma es pastrādāju kopā ar Patricia, bet pēc tam, kad vāciete atvēra muti
un praktiski to vairs neaizvēra, es vienkārši uz kādu pusotru stundu atlūzu uz
galda. Viss, citreiz pirms došanās noskaidrošu, vai kāds cits arī dodas, vai
nē... Ir cilvēki, kas māk tikai runāt, bet nemāk klausīties.
Atbraucot atpakaļ uz ciematu, nonācām īstā ņigu –
ņegu, jo šeit jau bija ieradusies daļa no organizācijas vadības, kā arī divas brīvprātīgās no citas mūsu
organizācijas delegācijas - korejiete un armēniete – lai vienkārši nedēļas
nogalē izbaudītu ziemu, jo viņu delegācija atrodas dienvidos, kur no ziemas ne
miņas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru