Kā
jau lielākoties ceturtdiena – virtuves diena.
Pie
pusdienu galda ar armēni uzrīkojām nelielu „ūdens kauju”. Maltīti bijām
pieveikuši, abi sēdējām viens otram pretī ar ūdens glāzēm rokā, Narek runāja
visādus jociņus un es nezin kādā sakarā izmetu, ka mums jāuzrīko ūdens kauja.
Tā nu kādu laiku smējāmies un vairākas reizes skaitījām: „Viens... divi...
trīs...”, bet tā kā apkārt grozījās kāds no darbiniekiem, īsti sadūšoties
nespējām. Līdz vienā brīdī es iešļācu visu ūdens glāzi viņam sejā, un viņš man
pretī. Uz brīdi maķenīt iesaistījās arī citi, bet pavisam minimāli. Kopumā
armēnis no manis dabūja veselas trīs glāzes ūdens, hi, hi, hii.... Beigās
smējāmies, ka vasarā šitāda šļakstīšanās jāveic pēc katras maltītes.
Bet
pēcpusdienā...pfff....pēcpusdienā bija „volunteer’s meeting”, kura galvenā
tēma, ja neskaita pāris citus sīkumus, jau atkal bija kolektivitāte. Ak jel,
šķiet, ka pēc šeit pavadīta gada šo vārdu i dzirdēt negribēšu. Pārdomas,
pārdomas. Jo vairāk domā, jo mazāk saproti. Beigu galā esmu tik ļoti
saputrojusies domās, ka pat nejaudāju savus domu labirintus šeit piefiksēt. Un
varbūt arī nevajag.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru