28. maijs

Dārzs. Dārzs. Dārzs.

Ak, šie trakie laikapstākļi – vakar bija tik mežonīgi auksti vēji, ka nācās tuntulēties ziemas kažokos, bet šodien tik cepinoši karsta saule, ka pat vienā kreklā par karstu, visiem nācās savas galvas slēpt dažāda paskata lakatos un citos šim nolūkam derīgos apģērba gabalos gluži kā tādiem arābiem.

Pēcpusdienā strādnieks Cedric uzaicināja mūs visus vakarā doties ciemos pie viņa uz pikniku pagalmā. Iemesls – šī bija viņa pēdējā darba diena šeit. Skumji, ka tā... Cedric bija visjaukākais „including team” strādnieks. Es pat teiktu – viena no jaukākajām Francijā iepazītajām personām – vienmēr mierīgs un nosvērts, pozitīvs, atvērts, ar gaišām un labvēlīgi starojošām acīm, radoši noskaņots, nudien strādīgs, un vienkārši patīkams cilvēks. Jā, laikam jau fakts, ka viņš mums pasniedza jogu, arī sevī daudz ko ietver.

Kad ieradāmies viņa mājās, Cedric mūs izveda nelielā apskates lokā pa apkārtni. Nokļuvām alā, kurā pirms 3 gadiem ilgstoši dzīvoja cilvēki, kuri fiziski nepanes nekādu elektrisko starojumu (ak jel, nesaprotu, kā cilvēki ar šādu kaiti maz var izdzīvot mūsdienās). Bet vēl jo lielāks pārsteigums bija neliela koka ēka, kuras vienu sienu veidoja klints. Pats Cedric tur šad un tad dzīvo. Iedomājos, cik perfekti būtu tāda koka būda piestiprināta pie klints okeāna vai jūras malā – no vienas puses tevi apņem klints, bet paveroties pa logu – okeāna plašumi. Tas gan būtu ideāli!

Mani pārsteidza, cik ļoti pozitīva, mierpilna un gaiša atmosfēra valdīja Cedric mājās gan ārā, gan iekštelpās. Burtiski šķita, ka gaiss virmo no pozitīvām enerģijām. To nav iespējams izskaidrot. Likās, ka šeit ir iespējams uzlādēties ar labu enerģiju. Visu laiku tāda „pāris centimetrus virs zemes” sajūta. Es vēlāk domāju, kāpēc mūsu ciemā nepārņem tikpat pozitīvas sajūtas, jo ģeogrāfiskais novietojums gana līdzīgs (arī visapkārt kalni), māju vecums arī līdzvērtīgs. Nonācu pie secinājuma, ka Cedric un viņa draugi ciemu veido sev un dara to ar mīlestību, savukārt mēs savā ciemā uzņemam dažādus pusaudžus, kas šeit atrodas nelabprāt un attiecīgi ienes nelabu enerģētiku. Un gan jau vispār fakts, ka te cilvēki nāk un iet, arī vietas enerģētikai nemaz par labu nenāk - tikai savazā visādas enerģijas.

Pikniks ar dziesmām ģitāras pavadībā – ideāls vasaras vakars...

Atklājās, ka mājā iekšā ir divi flīģeļi! Jau divas klavieres būtu – ooo, forši; viens flīģelis būtu – ho, ho, vareni; bet divi flīģeļi – nepārspējami! Cedric gan nav nekādas muzikālās izglītības, bet pašmācības ceļā viņš mācās spēlēt klavieres un čellu. Čells patlaban atradās vienā citā viņa dzīvesvietā, tāpēc viņš piedāvāja kopīgi uzspēlēt klavieres. Neesmu liels improvizāciju fans. Ja varu improvizēt viena, tad vēl tā, bet ja jāsaspēlējas ar kādu kopā, nu tad gan es varu aizbēgt prom. Šoreiz piekritu un... varu teikt, ka šī, iespējams, bija pirmā reize, kad nudien izbaudīju improvizāciju... Tik tiešām izbaudīju šo trauslo mirkli, kad redzot vien otra seju un nenojaušot, kas tiks spēlēts, radījām jauku kopskanējumu... Tik skaists, bet tik trausls šis mirklis, kad top. Kad top mūzika, kas pēc pāris sekundēm aiziet jau pagātnē. Šis mirklis, kad tu uztver otra sajūtu lidojumu un spēj pielikt klāt savējo... Gribētos pierakstīt un saglabāt? Nē, tur jau tas skaistums – mirkļa vienreizīgumā un neatkārtojamībā. Kā ziepju burbuļi – uzmirdz, mirkli palido un pārsprāgst. Varbūt arī vispār kopumā dzīvē vairāk jāiemācās izbaudīt un palaist vaļā, necenšoties piefiksēt?

Skaists vakars.

Francija, La Baumette

Francija, La Baumette

Francija, La Baumette

Francija, La Baumette

Francija, La Baumette

Francija, La Baumette

Francija, La Baumette

Francija, La Baumette

Francija, La Baumette

Francija, La Baumette

Francija, La Baumette

Francija, La Baumette

Francija, La Baumette

Francija, La Baumette