Eh, skumīgi teikt „Atā!” visiem jaukajiem cilvēkiem, ar
kuriem tik īsā laikā tik daudz piedzīvots! Daļu no viņiem satikšu jūnija
sākumā, kad notiks otrais „Solidarites Jeunesses” brīvprātīgo treniņš, bet
daļu... visticamāk nekad neredzēšu.
Pffffff, garu garais pārbrauciens pāri pus Francijai. Ar
vilcienu no Montendre līdz Bordeaux, tad no Bordeaux sešu stundu (!!!) mauciens
līdz Marseille, tad trīs stundu brauciens līdz Veynes un tad pavisam īss
brauciens līdz Lus La Croix Haute. No rīta pirmajā vilcienā iekāpu plkst. 7:51,
bet gala stacijā biju plkst. 20:17. Man jau dikti patīk braukt ar vilcieniem,
bet šitik gari pārbraucieni ir briesmīgi nogurdinoši.
Īstenībā tik šaušalīgi atgriezties tajā pašā vecajā vietā,
redzēt atkal jau tās pašas sejas, ... Rutīna. Lai gan esot Montendre man
pietrūka kalni, tomēr pat ieraugot tik labi pazīstamos kalnus lielu prieku
nejutu, jo.... vienkārši tie paši kalni, nekā jauna. Par atgriešanos mūsu
salīdzinoši noskrandušajā ēkā un mazajā istabā, kas jādala ar vēl kādu, nemaz
negribu izteikties. Bet tā jau vienmēr pēc ceļošanas ir grūti atgriezties tik
labi zināmajā ikdienā...
Ciemā mani sagaidīja patīkams pārsteigums – Pascal, kuram
pirms mazliet vairāk kā nedēļas palīdzējām gatavot ēst brīvdabas gadatirgū
„Tous en Bottes”, katram no mums (man, Eric, Sylwia) par pateicību bija
atstājis 40 eiro. Nudien negaidīti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru