10. maijs

No rīta abas ar Sylwia sēdāmies vilcienā, lai dotos uz viņas delegāciju – La Maison des Bateleurs. Apmaiņas ietvaros šeit pavadīšu nedēļu. Ceļš bija sasodīti garš, veseli pieci vilcieni – no Lus la Croix Haute līdz Grenoble, tad līdz Valence, tad līdz Montpellier, tad līdz Bordeaux un beigu galā līdz Montendre, kur mūs ar mašīnu sagaidīja Sergio (meksikāņu izcelsmes brīvprātīgais no ASV) un Francesko (itāļu brīvprātīgais). No rīta pirmais vilciens bija plkst. 8:17, bet gala stacijā nokļuvām tikai plkst. 20:44. Par spīti garajam ceļam liels prieks nokļūt jaunā vietā un satikt gan sen neredzētus, gan pilnīgi jaunus cilvēkus. Šajā delegācijā brīvprātīgie ir no Polijas, Amerikas, Vācijas, Meksikas, Zviedrijas, Skotijas, Indijas, Itālijas, Dienvidkorejas un Francijas.

La Maison des Bateleurs atrodas nelielā pilsētā, un visa sadzīve notiek vienā vienīgā ēkā ar lielu pagalmu un dārzu. Šodien man tika izrādīta māja, apkārtni gan jau iepazīšu rītdien. Varu teikt, ka ēka ir daudz omulīgāka un mājīgāk iekārtota par mūsējo, bet tas tikai pirmajā acu uzmetienā. Parasti jau apskatot rūpīgāk atklājas visādas nebūšanas.

Brīvprātīgie šeit dzīvo divās istabās – puišu un meiteņu – pa pieciem, sešiem cilvēkiem katrā. Man tika iedalīta pašai sava istaba. Ooo, šitāda ekstra!

Jau abas iepriekšējās reizes, kad satiku vācieti Fabian, man bija grūtības saprast viņa izteikto vācu akcentu. Šovakar vispār viņu nesapratu un par saviem: „What?” smējos līdz asarām, bet Fabian teica, ka viņam nākšoties ar mani runāt franciski, pret ko es, protams, uzreiz protestēju un teicu, ka man vajag tikai mazliet laika aprast ar viņa akcentu. Kad vēlāk viņš atkal uzradās istabā, es jau viņu tikai ieraugot vien sāku smieties. Viņš vēlāk pa jokam sāka izmanot Sylwia kā tulku. Uhhh, ceru, ka rītdienas laikā apradīšu ar viņa akcentu.

Lielāko vakara daļu nopļāpāju ar Sergio, kurš izrādījās riktīgi sakarīgs čalis. Kad viņu pirms pāris mēnešiem iepazinu Solidarites Jeunesses brīvprātīgo treniņā, īpaši daudz neko nerunājām un man vispār nebija nekāds iespaids par viņu. Var teikt, ka atklāju cilvēku no jauna. Izrādījās, ka mums ir daudz kopīgu uzskatu, un – ha, ha – viņam arī franču valodā galīgi neiet pie sirds. Jēēē!!! Jau sen esmu secinājusi, ka visus cilvēkus pēc uzvedības var iedalīt tipāžos, kas līdzinās viens otram. Viena tipa cilvēki atgādina viens otru gan pēc runas manieres, gan pēc mīmikas, gan pēc uzvedības kopumā. Tā arī šovakar sapratu, ka Sergio man nenormāli atgādina vienu čali no Latvijas. Vizuāli nav nekādas līdzības, bet runāšanas veids, žesti, sejas izteiksmes – nu pilnīga kopija!