13. maijs

Dienu sāku ar dārza darbiem pie komposta ierīkošanas pēc specifiskas metodes. Interesanti, ka arī šajā delegācijā ir tikai divi cilvēki, kas nudien kārtīgi strādā – vācietis Fabian un itālis Francesko. Amerikāniete Maddie laika gaitā savu motivāciju maķenīt zaudējusi, skatoties uz pārējo laiskumu, bet vienalga nespēj izprast franču strādāšanas (lasīt: slinkošanas) paradumus.

Vēlāk ieradās neliela grupa cilvēku no vietējās pilsētas, lai kopīgi ar mums ceptu picas. Ho, ho, ho, dažiem picas izskatījās vairāk kā salātu kaudze, nevis pica. Man šķiet, ka Eric noģībtu redzot šādu picas versiju, galu galā viņš taču man skaidroja, ka labas picas nekad nav pārkrautas un, apgriežot picas gabalu kājām gaisā, nekas nekrīt nost.

Francija, Montendre, La Maison des Bateleurs

Francija, Montendre, La Maison des Bateleurs

Jau labu laiku atpakaļ Eric ieteica man sadabūt Edward Abbey grāmatu „Desert Solitaire”. Nu tad šodien aizlienēju šo grāmatu no Maddie, palasot sākumu, šķita, ka nudien būs laba lasāmviela.

Rīt sāksies īpaši garā nedēļas nogale. Šajā sakarā, protams, gribējām doties kādā kopīgā ceļojumā. Sākotnējā doma bija braukt uz Spāniju, bet ofisa darbinieki neatļāva izmantot organizācijas auto tik tālam ceļam, bet vilciena biļetes ir pārāk dārgas. Tika nolemts doties uz pāris jaukām vietām šajā pat reģionā, Lorence apņēmās visu izplānot maķenīt konkrētāk. Vēlāk bija sapulce ar ofisa darbiniekiem. Izrādījās, ka Maddie un Fabian mums nepievienosies, jo viņi tomēr dosies uz Spāniju (amerikāniete drīz pametīs Eiropu, un šī ir viņas pēdējā iespēja apmeklēt Spāniju), arī Sylwia un Lorence nepievienosies. Kā itālis Francesko smējās, ka es vienīgā izskatos motivēta kaut kur nudien doties. Ilgu laiku pārējie nevarēja izlemt – doties vai nē. Beigās izlēmām, ka dosimies. Uff... Kad bija laiks pārbaudīt kādā stāvoklī ir teltis, izrādījās, ka lielākā daļa mūsu ceļojuma kompānijas nekad nav cēluši telti vai devušies kempingot. Ārprāts! Pie telšu pārbaudes darbiem darbojāmies divatā ar Francesko, un es sapratu, ka ja gribu šī ceļojuma laikā kaut ko nebūt redzēt un kaut kur tik tiešām nokļūt, visa plānošana jāpārņem manā un Francesko vadībā, jo pārējie ir vai nu slinki un nemotivēti vai vienkārši lidinās kaut kur mākoņos. Kaut kāds trakums – es atbraucu uz šo delegāciju apmaiņā, bet lielāko daļu vakara pavadīju organizējot mūsu braucienu, meklējot naktsmājas un domājot, kas mums nepieciešams. Lieliski! Vienu brīdi man jau bija doma aizņemties telti un doties kaut kur vienai pašai. Nezinu, cik šī kompānija būs atbilstoša ceļojumam, tāpēc drošības labad somā sapakošu visas savas mantas, lai varu savus plānus brīvi mainīt un ja kas nepatīk – doties tālēs zilajās.