30. augusts

Brrr, izlīst no telts bija dikti auksti un vējaini, bet saullēkts bija tā vērts. Pēc tam novācām telti un devāmies lejup uz ciemu. Ak, noskaņojums bija tāds, ka varētu lidot!

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Pilnībā sakravāju visas somas, kokli un lielo somu ar pārgājienam nevajadzīgajām mantām atstāju Eric pārraudzībā. Pirms devos atvadīties no Sandrine (neviens cits no mūsējiem ciemā atgriezies vēl nebija), amerikānim teicu: „Palīdzi man izskatīties skumjākai!”, jo pēdējā dienā gluži vai starot no laimes šķita tā kā maķenīt nepieklājīgi, he, he.

Kopā ar Sandrine devos izpildīt atvadu tradīciju -  iezvanīt mūsu kapelas zvanu. Iepriekš domāju, ka tas būs sirdi plosošs un neiespējams uzdevums, bet tagad to paveicu smiedamās. Pēkšņi pamest ciemu bija tik viegli, zinot, ka ar šejienes labāko draugu došos garā pārgājienā un ka pēc tam abi šeit atgriezīsimies pēc savām mantām.

Pēc zvana ieskandināšanas abi ar Eric devāmies uz mašīnu, Eric centās to iedarbināt, bet – nekā! Un tā šajā rītā bija vienīgā Vaunieres esošā asociācijas mašīna!! Aizjozām pie Sandrine, un viņa mums iedeva savas personīgās mašīnas atslēgas. Uff... Re, cik labi, ka ar Eric vienmēr visur dodamies laicīgi, un ja gadās kāda ķibele, tad ir laiks to novērst.

Stāvējām stacijā un gaidījām vilcienu, kad ieradās visi pārējie brīvprātīgie, Nils un čehiete Aneta, kura pēc šeit pavadītām 6 nedēļām devās projām ar to pašu vilcienu, ar kuru es. Tā kā biju lieliskā noskaņojumā, atvadas no pārējiem draugiem bija maķenīt vieglākas nekā gaidīju, un kādu asaru nobirdināju vien vilcienā, kad durvīm aizveroties sapratu – nudien VISS. Šādā sastāvā diez vai kādreiz vēl būsim kopā. Mans EBD gads Francijā ir BEIDZIES. Pagaidām to joprojām nav iespējams tā pa īstam aptvert un šķiet, ka braucu vien brīvdienu ceļojumā, īpaši jau tāpēc, ka zinu, ka vēlreiz atgriezīšos Vaunieres, lai savāktu tur atstātās mantas. Tikai... tur vairs diemžēl nebūs neviens no brīvprātīgajiem... Ar prātu to saprotu, bet grūti aptvert un noticēt.

Aneta vilcienā parādīja vietējo avīzi, kurā bija mazs rakstiņš par mums -  pieciem kalnos pazudušajiem un ar ugunsdzēsējiem glābtajiem jauniešiem. 

Tā nu tagad dodos uz citu Francijas nostūri, lai Pizay nodarbotos ar vīnogu vākšanas darbiem, bet pēc tam dotos Camino de Santiago. Pēc tam atgriezīšos Vaunieres un varbūt veikšu vēl kādu bloga ierakstu. Bet vispār mani EBD piedzīvojumi šeit beidzas.