Diena,
kas iesākās gluži kā parasta un ikdienišķa diena (ja neskaita jauku e-pastu,
kas lika smaidīt), bet... izvērtās par riktīgi lielisku dienu. Kārtējais
pierādījums, ka viss labākais notiek neplānots. Bet par visu pēc kārtas.
No
rīta ar vācieti devāmies iepirkties. Visi mūs ieraugot brīnījās, kur tad mēs
grasāmies doties sapucējušās kleitās. Bet zināt, cik patīkama sajūta ir
iemainīt bikses pret kleitu? Jāizmanto katra izdevība!!! Tā kā ar iepirkšanos
tikām galā necerēti ātri, bet līdz pusdienām vēl bija ilgs laiks, es prasīju
Lisa, vai varam doties uz Veynes ezeru, pie kura es vēl nekad nebiju bijusi, jo
parasti brauciens uz šo ezeru tiek apvienots ar tupēšanu kafejnīcā vai
tamlīdzīgām mani nesaistošām lietām. Vāciete piekrita, un mēs atceļā devāmies
uz ezeru. No sākuma vienkārši sēdējām krastā un pļāpājām, bet tad es teicu:
„Ejam peldēties??”, Lisa prasīja: „Tu tiešām gribi?”, es atbildēju: „Jā,
ejam!!!”, un viņa piekrita. Jēēē!!! Protams, pēc tam visas drēbes un mašīna
bija slapja, bet kas par to. Tas bija tik jauki – saplūst ar ūdeni. Mēs ar Lisa
smējāmies, ka vēlāk pārējie, redzot mūsu slapjās kleitas, neticēs, ka
peldēšanās nebija ieplānota, galu galā mūsu ietērps bija kā reize piemērots
zvilnēšanai ezera krastā, he, he... Bet tas nudien notika neplānoti... Šķiet,
tieši šāda spontānu sīkumu baudīšana ir labākais veids, kā izdzīvot divus
mēnešus bez brīvdienām, jo nu visas brīvās dienas esmu iztērējusi.
 |
| Francija, Veynes |
Vakar
aizmirsu pieminēt, ka pie mums ieradās neliela grupa pusaudžu ar audzinātāju.
Tā nu šis audzinātājs pusdienlaikā runāja ar Sandrine, ka viņi grasās
pēcpusdienā kur doties un būtu forši, ja pievienotos arī kāds brīvprātīgais, jo
viņi īsti nezina, kā to vietu atrast. Tā kā sēdēju pretī audzinātājam, viņš man
jautāja, vai es gribētu pievienoties. Man nebija ne jausmas, par kādu vietu
tika runāts, tāpēc uzreiz uzjautāju pretī, kur tad šie grib doties. Izrādījās,
ka uz netālo „Marmites du Diable”. Es teicu, ka tā ir nudien lieliska un forša
vieta, bet audzinātājs un Sandrine šo frāzi uztvēra kā manu piekrišanu. Es pie
sevis nosmējos, ka īstenībā „Jā!” nemaz neteicu, bet labi... Tā kā braucām ar
divām mašīnām un mūsu mašīnai vajadzēja šoferi, man pievienojās arī Eric, kurš
brīnījās, kā es tā piekritu pavadīt grupu, bet es smējos, ka tas notika pavisam
netīšām. Bija tik jauki redzēt, kā pusaudži nudien no sirds izbaudīja šļūkšanu
lejup pa ūdenskritumiem!! Visi šķita apmierināti ar mūsu nelielo izbraucienu.
 |
| Francija, Marmites du Diable |
 |
| Francija, Marmites du Diable |
 |
| Francija, Marmites du Diable |
 |
| Francija, Marmites du Diable |
 |
| Francija, Marmites du Diable |
Pēcpusdienā
devos uz mežu trenēties spēlēt kokli svētdienas koncertam.
Pēc
vakariņām Lisa pieklauvēja pie manām durvīm un teica, ka grupa grib kurt
ugunskuru un Laura prasījusi, vai es gribētu uzspēlēt kokli. Es mirkli
padomāju..... un teicu: „Jā! Ugunskurs šim vakaram ir ideāli piemērots, jo
Latvijā visi šovakar svin Līgo svētkus. Es tikai pirms tam izdarīšu pāris ar
šiem svētkiem saistītas lietas un tad pievienošos pie uguns ar kokli!”. Lisa
interesējās, ko tad es gribu darīt, un es pastāstīju, ka vispirms klusumā gribu
salasīt pušķi ar trejdeviņām zālītēm un vēlēšanām, ko pēc tam mest ugunī, sakot
„Lai top”, bet vēlāk sapīt vainagu. Sarunu dzirdēja Laura un prasīja atļauju
pārtulkot visu šo informāciju grupai un piedāvāt arī viņiem iesaistīties manās
pagāniskajās tradīcijās. Kāpēc ne? Izrādījās, ka grupa bija ieinteresēta, un
visi naski devās lasīt vēlmju pušķi un pēcāk pīt vainagus. Ak, bija tik jauki
brist pa pļavu, meklējot trejdeviņas atšķirīgas zālītes. Tāda mistiska, pagāniska
un spēka pilna sajūta. Par spīti tam, ka pļava izskatās kā augusta beigās un
puķes grūti atrodamas, tomēr izdevās sapīt mežonīgu un kuplu vainagu, kā jau
man patīk. Tiesa gan, šis laikam ir plānākais vainags, ko esmu pinusi, jo visi
ar saviem smalkajiem vainadziņiem mani jau gaidīja pie ugunskura, un man
gribējās maķenīt pasteigties. Pirms ļāvu mest savus pušķus ugunī un teikt „Lai
top!”, pastāstīju, ka vispirms ugunij jāziedo, iedodot ugunij ko ēdamu. Pēc tam
visiem samācīju teikt „Lai top!”, un varējām veikt šo mistisko rituālu.
Kad jau bija pagalam satumsis, sēdēju un spēlēju kokli, dziedāju, vēroju uguni
un izbaudīji Līgo svētku sajūtu. Pagājušajā nedēļā man bija ideja, ka varētu
kopā ar visiem sarīkot improvizētus Līgo svētkus, bet vakar domāju, ka šī grupa
nebūs ieinteresēta un, ja nevaru svinēt, kā nākas, nav ko tur ņemties. Bet redz
kā, viss salikās tā, ka tomēr sanāca palīgot. Un sajūtas pēc tam bija lieliskas!!!
Kaut kas tajā Līgo naktī, vaiņaga reibinošajā smaržā, ugunī, kokles skaņās un zvaigžņotajās
debesīs ir, lai kurā pasaules malā atrastos. Biju pārsteigta, cik visi īstenībā
bija ieinteresēti latviešu līgošanas tradīcijās. Tiesa, līdz saullēktam pie uguns nesēdēju, bet tas nekas...
 |
| Francija, Vaunieres |
 |
| Francija, Vaunieres |
 |
| Francija, Vaunieres |
 |
| Francija, Vaunieres |
 |
| Francija, Vaunieres |
Tāda
nu lūk man negaidīti lieliska diena. Visu dienu biju brīnišķīgā noskaņojumā.
...LĪGO,
LĪGO, LĪGO...
LAI
TOP!!!
