29. augusts

No rīta turpināju kravāt somas. Tik smagi skatīties, kā istaba paliek arvien tukšāka un tukšāka, un visa mana dzīve gada garumā nu tiek ielocīta somā.

Pēc tam abi ar Eric devāmies atvadīties no mūsu foršās vasaras virtuves raganiņas Felicitas. Pēc atvadām no Felicitas, ņēmām somas un devāmies ceļā uz Quigouret. Visi pārējie brīvprātīgie šovakar dosies uz mūzikas festivālu, bet tā man nelikās piemērota nodarbe pēdējai naktij šeit. Jā, es mīlu mūziku, bet parasti koncertos man eksistē tikai mūzika. Tas nozīmē, ka festivālā vienalga tā pa īstam ar pārējiem kopā nebūtu. Turklāt man daudz būtiskāk bija atvadīties no kalniem, kas bija un joprojām ir mana šejienes lielā mīlestība, tāpēc pieņēmu lēmumu kopā ar amerikāni doties uz Quigouret un tur palikt pa nakti, vērojot gan saulrietu, gan saullēktu.

Uhh, šis bija vissmagākais un ilgākais kāpiens uz Quigouret –  biju gan fiziski (no visiem pēdējā laika pārgājieniem), gan garīgi (pēc sasodīti skumjās vakardienas) totāli nogurusi. Vilkos augšup kā veca plekste. 

Kad nonācām klajumā, no kura paveras skaists skats, uzrīkojām pikniku, es aizpildīju pāris ar EBD saistītus dokumentus, bet Eric lasīja žurnālu. Kad ēnā sāka palikt vēsi, turpinājām ceļu. Tālumā ieraudzījām lielus aitu suņus. Ak nē!!! Pēc tam ieraudzījām arī aitu baru. Stāvējām un domājām, kādu ceļu labāk izvēlēties, bet tad pamanījām arī aitu vīru. Ai, cik labi! Varējām droši doties uz priekšu. Pēc ilga kāpiena beidzot sasniedzām Quigouret.

Sēdējām un baudījām skaisto ainavu. Eric uzņēma vienu foto, kas dikti atgādināja mūsu pirmo kopīgo pārgājienu uz Quigouret, un tā atkal sākās vakardienas asaru plūdi. Laiks ir palidojis tik ļoti, ļoti ātri. Pēc diendienā kopīgi pavadīta gandrīz gada un visādiem sastrādātiem nedarbiem ir neiedomājami atvadīties uz nezināmu laiku. Eric smējās, ka šīs četras stundas bija mūsu neraudāšanas rekords. Ir neiespējami aptvert, ka ciems, kas uz gadu bija manas mājas rīt būs jāpamet. Kā tas var būt? Šī doma „nekad vairs nebūs tā, kā bija” ir tik ļoti, ļoti neaptverama un nogalinoša. Tik skumji sēdēt uz mīļotā Quigouret un skatīties lejup uz ciemu... Ak... Eric teica, cik tas ir lieliski, ka es vienmēr esmu gatava piedzīvojumiem, piemēram, tūlīt došos mēnesi garā pārgājienā uz Spāniju. Nezinu, kā tas gadījās, kā nē, bet man izspruka: „Hei, bet tu taču vari doties man līdzi!”. Un par lielu brīnumu amerikānis piekrita. Nopietni?? No sākuma bija grūti noticēt, man bija tā pati neticīgā sajūta, kā toreiz, kad viņa dzimšanas dienā ierosināju prom bēgšanas plānu un viņš no sākuma bija mazliet šaubīgs. Izteicus savas pārdomas Eric un viņš teica, ka nē, nē, tas nudien esot lielisks plāns un saliekot pa plauktiņiem daudz labāk arī viņa pārējos Eiropā īstenojamos plānus. Paspiedām viens otram roku un vienojāmies, ka nudien Eric man pievienosies, lai kopīgi čāpotu Camino de Santiago. Kamēr nākošnedēļ citā Francijas nostūrī lasīšu vīnogas, tikmēr viņš nokārtos visas bankas un vīzas lietas.

Ha, ha, pirms pāris minūtēm abi lējām gaužas asaras, man likās, ka no iekšienes lēnām mirstu nost, bet tagad, Eric vārdiem sakot – PLOT TWIST!!! The biggest PLOT TWIST ever! Skat – viens piedāvājums, viena atbilde, un mūsu pasaules ir apgriezušās otrādi – asaru plūdi pārvērtušies dzirkstošos smieklos. Abi smējāmies, ka tas ir nereāli, cik gan krasi var mainīties noskaņojums. Man iepriekš likās, ka šī būs skumjākā nakts manā mūžā, bet pēkšņi tā pārvērtās par vienu no priecīgākajām. Neiedomājami, prātam neaptverami. Šis notikums ir visizcilākā definīcija jēdzienam „plot twist”.

Abi smiedamies uzcēlām telti, uzrīkojām vēl vienu pikniku, es uzspēlēju kokli (kokles strinkšķināšana man likās ideāls veids, kā atvadīties no Quigouret), un vērojām skaistu saulrietu.  Ak, cik traka diena!

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres

Francija, Vaunieres