25. septembris

Šodien devāmies uz mežu vākt ziemai malku kopā ar vakar atbraukušo klasi. Jauki darboties svaigā gaisā, tikai.... mazliet rudenīgs vēsums visapkārt...

Vaunieres

Uhh, tiku vaļā no kaķu barošanas. Man jau likās, ka diez kas nav, ka viņi tur vispār dzīvo (zem ēkas, kurā tiek uzņemtas cilvēku grupas), tad nu iknedēļas blāa blaā blaaā stundas laikā, kad var kopā ar visiem galvenajiem pārrunāt jebkādus sadzīviskus tematus, jautāju, kā tas vispār ir, ka viņi tur dzīvo, kas par viņiem atbildīgs un vai tiešām viņi jābaro (kaķi laukos taču vairāk vai mazāk var dzīvot paši par sevi). Un jā, kā jau man bija licies, tas galīgi nav lāga, ka viņi tur patvaļīgi ir iemitinājušies un vispār ir jādomā, kā viņus no turienes dabūt laukā, un nekādā gadījumā nav jābaro. Jēēē!

Vēl viens prieciņš – panācu, ka vismaz visu šo blāa blāa blāa tikšanos laikā pie galda nedrīkst smēķēt. Juhuhuhuhuuuū! Tas taču nav normāli – dzīvot laukos, bet nepārtraukti elpot dūmus. Diemžēl nevaru panākt smēķēšanas aizliegumu brīvajā laikā, un tas nozīmē, ka vairāk vai mazāk tāpat šur un tur ārā saožami cigarešu dūmi, bet nu vismaz tad es varu pārvietoties kur citur. Savukārt, ja man obligāti jāpiedalās apspriedē, no kuras iet prom nevaru, bet cilvēki sēž un smēķē, tad ir diezgan dīvaini nepārtraukti rotēt ap galdu, cenšoties atrast no dūmiem brīvu vietu, un galu galā, sasodīts, man tas nav jādara. Jā, diemžēl tā nu tas šeit ir, ka par problēmu drīzāk tiek uzskatīti nesmēķētāji, nevis smēķētāji... Skumji, bet tā tas dienvidu zemēs vairāk vai mazāk ir... Labi, ka vismaz arī vāciete šajā jautājumā stingri atbalsta mani.

Nogaršoju vakar brūvēto plūškoka (tā es beidzot internetā noskaidroju, kas tad īsti ir „surea”) ievārījumu, tīri tā nekas.

He, he, nu jau oficiāli esmu ieskaitīta par dārza atbildīgo nākošajā pavasarī. Tikai man gan šķiet, ka viņi visiem dārza plānošanas darbiem grasās pieiet pārāk nopietni (cik sapratu, tad būs n-tās apspriedes, ko un kā darīt, utt), lai gan spriežot pēc rezultāta, no tā liela labuma nav. Vispār man radusies sajūta, ka Francijā visiem sasodīti patīk runāt par darīšanu, bet ne tik daudz reāli darīt. Īstenībā tiešām jābrīnās, kā ar tādu darba grafiku (mazliet pastrādā un atpūšas / visādas iestādes un veikali dienas vidū slēgti uz ilgu laiku / utt.) Francijā ir tik augsts dzīves līmenis, jo tiešām lielāka daļa laika tiek patērēta runājot par darbu, nevis darot. Njā, vēl jau arī tas, ka dārzs ir vairāk izglītojošiem mērķiem paredzēts, ne tik daudz ēdināšanai – kad ierodas kādas jauniešu grupas, lai viņus var iepazīstināt ar augiem, ar dārza darbiem, utt., jo caurmērā šeit ierodas cilvēku grupas no pilsētām. Bet nu es centīšos atrast balansu starp izglītojošu un produktīvu dārzu. Cerams, ka izdosies. Smieklīgi, es šo EBD projektu atradu meklējot projektus zem tēmas „Art & Culture”, bet beigu galā personīgi man tas izrādīsies vairāk kā projekts zem tēmas „Nature & Environment” (kas īstenībā bija pirmā tēma, zem kuras meklēju projektus, bet īsti neko neatradu), bet kāpēc gan ne.

Vakarā cepām picu āra krāsnī, mmm, pavisam cita garša... Hi, hii, kamēr daži no kazas siera (kas šeit ir ļoti populārs) bēg kā no nez kādas nelaimes, es pa šo laiku būšu to pamatīgi atēdusies. Bet vispār te tiek gatavoti daudzi tik dīvaini ēdieni, ka laikam pēc gada atgriežoties Latvijā parastie ēdieni liksies nenormāli.

Vaunieres. Picas cepšana

Vaunieres. Picas cepšana

Vaunieres. Picas cepšana

24. septembris

Šodien projām aizbrauca latviešu puisis Edgars, kurš šeit bija EBD brīvprātīgais pirms 2 gadiem, bet tagad bija atgriezies, lai paviesotos uz organizācijas jubilejas laiku. Njā, mazliet žēl, jo vairs nebūs ar ko parunāt latviski - kad pie galda franči sāka murmulēt tikai franciski, mēs varējām dot pretī latviski, ha! Bet tagad jau vairs tā nevarēs... Nākošās nedēļas brīvdienās Lus la Croix Haute (tuvākais ciemats ar dzelzceļa staciju) būs kaut kāds sēņu festivāls un mums jau laicīgi piedāvāja nākošpiektdien doties palīgā taisīt dekorācijas. Kad armēnis jautāja, vai tur kāds no organizatoriem runā angliski, tad viņam atbildēja, ka daži cilvēki mazliet runā angliski, bet vispār viņš atrodas Francijā un viņam būtu jāsāk runāt franciski (ak jel, vēl nav pat pagājies mēnesis!!!). Nu labi, tas bija vairāk izmests pa jokam, bet kā saka – katrā jokā ir sava daļa patiesības... Un var just, ka franči ļooooti ciena un augstu vērtē savu valodu. Jā, šodien piefiksēju, ka arī man pāris reizes vadītājs uzdeva jautājumus franciski, tad atkārtoja vēlreiz lēnāk franciski un tikai kad es teicu, ka nesaprotu, tad pārtulkoja angliski. He, he, es jau saprotu, ka citādāk franču valodu neiemācīšos, bet nu tas tā kā mazlietiņ ļauni, ņemot vērā, ka septembris vēl nav pat beidzies. Bet nu jā, latviešiem nudien vajadzētu šajā ziņā ņemt piemēru no francūžiem – vēl nav pat mēnesis pagājis, kad šie jau grib, lai mēs runājam viņu valodā, bet kas notiek Latvijā – liela daļa tur nodzīvojuši n-tos gadus, bet no latviešu valodas nekā nejēdz, latvietis satiek tādu nejēgu un ko dara – pāriet uz viņa valodu, jo redz, tas nabadziņš taču neko nesaprot latviski. Pie kājas, ka nesaprot, pats vainīgs! Latvieši, mācieties lepnumu par savu valodu no francūžiem!

Šodien novācām pēdējās drazas no pļavas, kurā notika lielā jubilejas ballīte. Galvenais iemesls – ne jau lai savestu kārtībā teritoriju, bet gan lai aitas neapēstu kaut ko neēdamu un neatstieptu kājas, jo parasti tajā pļavā ganās aitas (neesmu gan nevienu manījusi).

Ak, atliek tikai izrādīt interesi par dārzu un dabu kopumā, lai... 1) lai dodoties prom, iepriekšējais dārza atbildīgais paņemtu manu e-pastu un piesolītu atsūtīt visādas receptes, ko gatavot no dārzā vēl augošajiem dārzeņiem (dažus redzu pirmo reizi) un tuvējā apkārtnē atrodamajiem kokiem/krūmiem (es gan viņam netiku izrādījusi interesi par kulināriju, bet nu labi...); 2) lai viņa draudzene no Krievijas, arī dodoties prom, man uzticētu barot kaķēnus, kas dzīvo pagrabā, jo citādi neviens jau viņus nebaro... Ai, bet es taču esmu izteikts suņu, nevis kaķu cilvēks!; 3) lai tā pati meitene no Krievijas uzticētu pabeigt plūkt ogas no ķekariem un pēcāk savārīt ievārījumā. Jāteic, ka tādas ogas redzu pirmo reizi. Franciski saucas ”sureau”, aug lielā kokā, no kura ziediem pavasarī var gatavot limonādi/šampanieti (atkarībā no turēšanas ilguma), bet rudenī no ogām vārīt ievārījumu. Kas ir dīvaini – svaigā veidā ogas ir indīgas, lietojamas tikai savārītā veidā. Ievārījuma tapšanas procesa smarža atgādināja melleņu klimpu vārīšanas smaržu. Ak, šausmas, Solveiga viena pati pie lielā ievārījuma katla...

Šodien nonācu pie secinājuma – labi, ka nedzīvoju Armēnijā. Armēnis Narek stāstīja, kā iekārtota dzīve Armēnijā – vīrietis strādā, pelna naudu, bet sieviete tikai dzīvojas pa māju, auklē bērnus, visu tīra un gatavo ēst. Kad vīrietis pārnāk no darba, tad grib ēst, bet pēc tam kājas saslējis uz dīvāna vēsā mierā var atpūsties, kamēr sieva šrubē māju. Uz jautājumu  „Bet ja sieviete arī grib strādāt?” Narek atbildēja: „Priekš kam? Ja vīrs nopelna pietiekoši daudz naudas, tad sievai nav jāstrādā!”. To, ka sieva var gribēt strādāt ne tikai naudas dēļ, bet dažādu citu iemeslu dēļ, viņš īsti negribēja akceptēt. Vien teica: „Nu ja, piemēram, vīram pieder kāds uzņēmums, un sieva dikti grib strādāt, tad viņa var strādāt sava vīra uzņēmumā”. Ak, cik jauki... Kamēr vārīju ievārījumu, viņš ienāca virtuvē un sūdzējās, ka grib ēst. Beigu galā izcepa sev omleti. Es gan smējos – „Kā tad tā? Armēņu vīrieši taču neko negatavo!”. Bet viņš teica, ka izsalkuma mākts dažkārt sev kādu omleti izcep. Man ienāca prātā doma viņam piekodināt, lai tikai pēc tam neaizmirst to pannu un pārējos traukus arī izmazgāt, bet es nolēmu neko neteikt un paskatīties, vai viņš to izdarīs. Ha, un kā jūs domājiet? Protams, kad gāju berzt ievārījuma katlu, viņa panna, šķīvis, dakša un nazis bija smuki ielikti izlietnē. Bet nē, es nemazgāju, tā nu tās lietas nenotiks. Personīgās pusdienas? Tad arī mazgā pats! Tikpat labi es jau arī varēju ievārījuma katla beršanu atstāt šodienas trauku mazgāšanas cilvēku pārziņā, turklāt ievārījums tapa kopīgai lietošanai, nevis privātai, kā armēņa omlete. Eh, kultūrā dziļi sakņotus uzskatus būs grūti pārmainīt, bet gan jau...

Pēcpusdienā ieradās klase no kādas koledžas, kas lielajā ēkā uzturēsies līdz piektdienai. Īsāk sakot – prieki par cilvēku daudzuma samazināšanos nebija ilgi... Klase šeit ieradusies ar mērķi apskatīt kalnus, bet parasti viņi taisa izbraukumus uz dažādiem muzejiem. Diemžēl ar laikapstākļiem kalnu apskatei viņiem gan nav īsti paveicies, jo vismaz šodien bez apstājas līst. Klasē mācās arī kāds armēņu puisis, kurš lielu daļu savas dzīves pavadījis Krievijā, bet tagad ar ģimeni pārcēlies uz Franciju. Tā nu man bija iespēja ar viņu parunāties krieviski, jo angliski viņš nesaprot. He, hē, atkal forši – mēs varam runāt, bet neviens (izņemot mūsu armēni Narek) mūs nesaprot, hi, hiii, kāds negants prieciņš. Un vispār jauki pakustināt mēli arī krieviski. Kad viņš jautāja, vai es runāju krieviski, es viņam atbildēju, ka šo valodu saprotu gana labi, bet runāt gan runāju pavisam švaki. Vēlāk viņš teica, ka nemaz tik slikti nav, tikai jūtams akcents, bet tas jau normāli. Hmm, varētu arī ikdienā trenēt savu krievu valodu ar mūsu armēni.

23. septembris

Kamēr šodien joprojām turpinājās atvadīšanās no prombraucošiem cilvēkiem, nonācu pie secinājuma, ka nepilna mēneša laikā būšu vairāk sabučota nekā 22 gadu laikā... Jā, tādi nu tie francūži ir. Bet ja nu kāds pie bučas vai tās vietā tomēr iedod roku, tad tā ir kā veca grīdas lupata...

Vai dieniņ, šodien man te bez maz vai pavasara lielā tīrīšana. Viens no kolektīvās dzīves mīnusiem – kopīpašums pieder visiem, atbildība par to ir visiem, bet tajā pat laikā – nevienam konkrēti. Tāpēc koplietošanas telpas ir totāli aizaugušas ar zirnekļtīkliem, vienīgais istabas augs – palma -  ir pa pusei nokaltis, viens vienīgs haoss. Tā kā dienas darbi tika paveikti ātri (nezinu, vai pie vainas ir tas, ka visi vēl tādā pēcsvētku nogurumā (par laimi es no sagatavošanas procesa izbēgu pateicoties EBD treniņam) vai vienkārši tāpēc, ka ir rudens sezona un nekas īpaši netiek rīkots – tā jau mani brīdināja, ka ziemā te ir tā pamazāk ko darīt), tad, kamēr brīvais laiks vēl īsti nebija sācies un būtu nepieklājīgi slaistīties apkārt, ķēros pie datortelpas šrubēšanas, kas man prasīja vairākas stundas – kamēr noberzu griestus, sienas, grīdlīstes, logus, galdu, īsāk sakot – visu, kas vien telpā bija. Ik pa laikam kāds gāja garām un brīnījās, ko tad es tur daru. Viens brīvprātīgais, kas te būs vēl pavisam neilgu laiciņu, pat teica, ka gan jau sienas tiek mazgātas pirmo reizi 50 gadu laikā. Jāteic, ka apmēram tā arī izskatījās. Pilnīgi tīru visu nemaz nebija iespējams noberzt, bet nu vismaz telpā vairs nav neviena paša zirnekļtīkla, viss tomēr ir 100x tīrāks un beidzot logam var labi redzēt cauri...

Pievakarē devos izkustināt kauliņus, lēkājot augšup pa akmeņaino upi. Bija vēlme redzēt, kur tad īsti upe sākas.  Tomēr pēc kādas nepilnas stundas uzdūros gabaliem no kāda ragu lopa skeleta un tad piemetās tāda nejauka sajūta, ka īsti vairs tālāk negribējās doties, turklāt saule šajā kalna pusē arī vairs lāga nespīdēja. Skelets, protams, bija ļoti vecs, vilki apkārt pa dienu neklaiņo, bet nu kaut kā tomēr tāda neomulīga sajūta bija, un es devos atpakaļ. Pēc tam sēdēju pļaviņā ar skatu uz kalniem (he, he, no šāda skata te grūti izvairīties)un domāju, ka es taču vienmēr esmu gribējusi kādu laiciņu dzīvot kaut kur kalnos, nu tad re, par spīti dažkārt (vai arī bieži) uz nerviem krītošajai kolektīvajai dzīvei un ne īsti tādam projektam, kādu gribēju, Solveiga, izbaudi šo gadu! Šodien viena prombraucoša meitene man arī novēlēja izbaudīt šo gadu, kura laikā daudz iemācīšos un ko vienmēr atcerēšos kā foršu laiku savā dzīvē (nu es tā ļoti ceru), un lai arī ko es darītu, svarīgi darīt visu ar mīlestību un tad jau viss būs štokos. Varen jauks novēlējums.

Vaunieres

Vaunieres

Vaunieres

Vaunieres

Pēc kāpelēšanas pa akmeņiem mans nabaga zābaks ir pagalam beigts...

 

Šodienas secinājums: ne vienmēr pirmais iespaids par cilvēku ir pareizs, dažkārt pēc kāda laiciņa tas var apgriezties kājām gaisā (šajā gadījumā – uz labo pusi).

22. septembris

Cilvēku daudzums manāmi sarucis, bet tas savukārt nozīmēja, ka liela daļa dienas tika pavadīta novācot un tīrot svētku paliekas. Kad tika dalīti darbi otrajai dienas daļai, pieteicos uz dārzu. Kad bijām novākuši tos dārzeņus, ko vajadzēja novākt, tad par dārzu atbildīgais čalis izdomāja, ka varētu apravēt ap salātiem. Ravēt vēlā rudenī? Interesanti, interesanti... Izskatās, ka dārzā nezāles visu vasaru zēlušas un plaukušas, bet tagad rudenī viņš izdomā, ka tomēr mazliet jāpacīnās ar nezālēm. Īsti gan neredzēju jēgu nezāļu ravēšanai, bet tomēr ar lielu prieku izbaudīju roku iegremdēšanu zemē un nezāļu raušanas procesu. Skatoties uz vienu varenu nezāli, meitene no Krievijas jautāja, vai tikai tas nav kartupelis un nav jāatstāj. Es no šitāda jautājuma gandrīz apkritu gar zemi. Ai, dieniņ, tā nezāle pat ne tuvu nebija līdzīga kartupelim... Uzzinājis, ka man ir interese par dārzu (joprojām paturu prātā ideju pavasarī pārņemt dārzu savā pārziņā), patlaban par to atbildīgais čalis sāka man stāstīt, kas kur aug. Interesanti, ka stāstot par rabarberiem viņš teica, ka no tiem sanāk labs ievārījums, bet kad es teicu, ka mēs mēdzam rabarberu kātus ēst arī svaigā veidā, viņš brīnījās, kā gan tas esot iespējams, jo viņa izpratnē svaigi rabarberi esot toksiski. Njā... Centos gan iestāstīt, ka līdz jūnija vidum tie nepavisam nav toksiski, bet neizskatījās, ka viņš man noticēja...

He, hē, pati jau neesmu mazāk dīvaina, turpinot lasīt nātru tēju vēlā rudenī, bet ko padarīsi... Vīīī, mūsu istabiņa atkal smaržo pēc pirts!

Pēcpusdienā ar zviedru meiteni Lisa (jā, jā, vēl viena Lisa) divatā devāmies iekarot man jaunu kalna virsotni. Lisa pirms diviem gadiem šeit bija EBD brīvprātīgā, bet tagad atbrauca uz organizācijas jubilejas svinībām. Uzzināju, ka arī viņai no sākuma projekts bija licies ne tāds, kādu bija gaidījusi, tomēr tagad atskatoties atpakaļ saka, ka bija forši. Lai gan to viņa saprata tikai pēc četriem šeit pavadītiem mēnešiem. Hmm... Jā, atradām arī citas kopīgas lietas – to, ka kolektīvā dzīve bieži nogurdina; to, ka ir grūti pierast pie francūžiem tik iecienītajām īsajām atpūtas pauzēm; to, ka šķiet dīvaini darbu nevis izdarīt līdz galam, bet sekot līdzi pulkstenī, cik ilgi vēl pienākas strādāt, utt. Secinājām, ka laikam tomēr ziemeļu tautām ir cits domāšanas un uztveres veids nekā dienvidu tautām. Ko padarīsi, bet tieši tāpēc jau tā pasaule ir tik interesanta, ka mēs esam dažādi, lai gan nenoliedzami, tas dažkārt sagādā grūtības.

Iepriekš, kad Benjamin biju jautājusi, kā lai tiek nolūkotajā virsotnē, viņš atbildēja, ka tur nav marķēta taka, vien kādā brīdī jānovirzās nost no balti sarkanās takas. Bet mēs tomēr uzgājām zaļu marķējumu, ha! Taka gan nešķita īpaši daudz lietota, brīžiem pat vispār nebija manāma. Jo augstāk kāpām, jo stāvāka palika. Kad bijām tikušas laukā no meža, tad kāpiens bija tik straujš, ka pat lāga negribējās skatīties atpakaļ, lai nebiedētu sevi ar atpakaļceļu. Kāpām, kāpām, kāpām, līdz sasniedzām virsotni! No virsotnes vajadzēja pavērties diezgan grandiozam skatam uz visām pusēm, bet... mēs bijām iekāpušas tieši mākonī...Vienalga lieli prieki par sasniegto virsotni. Stāvējām un domājām – kāpt lejā pa to pašu briesmīgo stāvumu (šķiet, ka tūlīt, tūlīt jau vienkārši riposi lejā no kalna) vai iet tālāk pa mazliet lēzenāku virsmu un pēc tam cerēt, ka uzdursimies kādai marķētai takai. Es teicu, ka labāk lai mēs apmaldāmies, nekā noripojam lejā, un Lisa piekrita, ka piedzīvojumi ir laba lieta, tā nu devāmies lejā pa lēzenāku pusi ar cerībām uzdurties takai. Un pēc kāda laiciņa nudien arī taku atradām. Pēcāk gan sāka likties, ka tā tomēr nav īstā taka, jo veda mūs arvien tālāk un tālāk prom no māju virziena. Bet beigu galā viss tomēr beidzās labi un mēs paspējām atgriezties tieši precīzi uz vakariņām.

Jā, skaitlis „divi” ir pārgājiena dalībnieku ideālais skaitlis – viegli var pielāgoties viens otra tempam; labi var pārredzēt, kur atrodas otrs cilvēks; nav lieks muldēšanas troksnis; drošāk nekā iet vienam pašam.

Pēc maniem piedzīvojumiem negaisa laikā, šoreiz profilakses nolūkos somā ietūcīju arī lietusmēteli un lukturīti. Par laimi nevajadzēja ne vienu, ne otru, lai gan tie mākoņi bija aizdomīgi pelēki...

Vaunieres

Vaunieres

Vaunieres. Kādā atpūtas pauzē zviedriete Lisa jau sākt raukt pieri par potenciālo kāpienu lejup...

Vaunieres

Vaunieres. "Ezītis miglā" jeb zviedriete mākonī

Vaunieres. Skats no augšs uz mūsu ciematiņu

Vaunieres

Vaunieres

Vaunieres

Vaunieres