sestdiena, 2015. gada 4. jūlijs

4. jūlijs


Šveice, Interlaken, Camping Lazy Rancho - mūsu naktsmājas


Šodienas mērķis – iepazīt Šveices Alpus. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc mans brālis vispār gribēja nokļūt Šveicē.
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Vecāki palika kalnu ielejā, bet abi ar brāli devāmies kalnos. Ak, tik SKAISTI!!! Par spīti nežēlīgajai svelmei, vietām bija redzami pleķi ar sniegu. Kopumā šie kalni pēc savas uzbūves un izskata maķenīt atgādināja Norvēģiju, bet vienalga mani nepārstāj pārsteigt tas, cik katri kalni ir atšķirīgi. Katru reizi vari iemīlēt kalnus no jauna. Pārvietošanās karstajā saulē nepavisam nebija viegla, bet redzētais bija tā vērts. Kārtējo reizi varēju sajūsmināties par dabas varenumu, īpaši jau redzot kalnu upju spēku. Priecēja, ka taka bija gana mežonīga, bez lielas cilvēka iejaukšanās tās izveidē.

Kāpelējām augšā lejā, augšā lejā, līdz sasniedzām Triftbrucke – Eiropā garāko trošu tiltu pār kalnu aizu. Ai, ai, ai, cik ļoti man patīk lēkāt un skraidīt pa trošu tiltiem!!! Šim vēl tikai prasītos stikla grīda, lai pilnvērtīgi varētu izbaudīt skatu lejup, tad būtu ideāli. Pārgājām pāri tiltam, un es tālumā pamanīju jauki krāčainu kalnu upi/ūdenskritumu un ierosināju doties tur un ieturēt pikniku pirms atpakaļceļa. Jau iepriekš kartē biju lasījusi, ka šī taka ir domāta tādiem kārtīgiem kalnos kāpējiem. Tagad sapratām – kāpēc. Vietām taka bija tik šaura un bīstama, ka bija jāpieturas pie klintīs iestiprinātas ķēdes, vietām bija jākāpj lejup pa vertikālām metāla kāpnēm, vietām taka šķērsoja ļoti stāvu un slidenu virsmu, bet straujās kalnu upes šķērsošana bija paredzēta pa pāri akmeņiem pārliktām metāla trepēm, līdz kurām arī nebūtu nemaz tik viegli tikt. Izlēmām piknikot šajā upes krastā. Vēlāk es gan gribēju kaut kā nebūt tik uz „tiltiņa”, bet brālis neļāva. Izrādījās, ka man prāts uz piedzīvojumiem un visādām kalnu aktivitātēm nesas daudz vairāk nekā brālim.
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen, Triftbrucke
Šveice, Gadmen, Triftbrucke
Šveice, Gadmen, Triftbrucke
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen, Triftbrucke
Šveice, Gadmen, Triftbrucke
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen
Šveice, Gadmen

Izbaudījuši brīnumainos kalnus, devāmies atpakaļ, lai kopā ar vecākiem pastaigātos nelielā pilsētiņā Meiringen, sekojot pa pēdām Šerlokam Holmsam. Pēcāk izbaudījām jauku pastaigu gar ezeru Brienz pilsētā, bet tad jau devāmies uz kempingu. Ho, ho, mūsu koka būda pa dienu bija tā sakarsusi, ka atverot durvis likās, ka ieejam saunā... Nav jau jābrīnās, ja pat ap plkst. 21.00 vakarā joprojām bija + 30C... Šausmas!!!

Šveice, Meiringen
Šveice, Meiringen
Šveice, Meiringen

Šveice, Brienz
Šveice, Brienz
Šveice, Brienz
Šveice, Brienz

Nogurdinoša, bet lieliska diena!!!

Naktī bija vērojams brīnumaini skaists krāsains loks ap mēnesi... Tieši tā, kā tas redzams šajā fotogrāfijā. Man par brīnumu kamera šo mirkli noķēra gana labi.
Šveice, Interlaken

3. jūlijs



Pabeigusi darbus, devos ceļā uz Šveici, lai Bern satiktu vecākus un brāli, kas devušies nelielā izbraucienā pa Eiropu, kamēr ome mājās pieskata visu dzīvniekus. No Lus la Croix Haute virzienā uz Grenoble izbraucu plkst. 12.39. Tālāk no Grenoble bija vilciens uz Geneve. Vilcienā ar mani sāka pļāpāt blakussēdētājs, kurš izrādījās ungāru izcelsmes šveicietis. Liels ceļotājs, bet manāmi turīgs biznesa cilvēks. Mani pārsteidza viņa teiktais, ka pat pašiem šveiciešiem Šveice liekas ļoti dārga valsts, jo man iepriekš likās, ka gan jau cenas ir atbilstošas algām, bet redz, ka nekā. Kaut kā aizpļāpājāmies līdz franču kultūrai, un viņš man piekrita, ka Francija ekonomiskā ziņā pēc pāris gadiem noteikti būs baigajā grāvī, jo viņu attieksme pret darbu (lasīt: briesmīgs slinkums) un vēlme dzīvot no sociālajiem pabalstiem ir vienkārši neaprakstāma. Iepriekš pieļāvu iespēju, ka tāds iespaids varbūt radies tikai dzīvojot lauku reģionā, bet redz, pat biznesa cilvēkiem no citas valsts ir gluži tāds pats viedoklis. Es smējos,  ka franči droši vien rīko streikus tiklīdz kāds pieprasa strādāt maķenīt vairāk.  Šveicietis man atkal piekrita un nosmējās, ka savukārt viņš ar draugu no Vācijas smējies, ka franči streikošanas paradumu ievazājuši arī Vācijā. Man patīk vilcieni, jo tajos ir gan iespēja savā nodabā vērot ceļu, lasīt grāmatu vai arī nodoties pļāpāšanai ar absolūtiem svešiniekiem – viss pēc brīvas izvēles. Laiks paskrēja ātri un nokļuvu Geneve. 

Man bija 15 minūtes, lai paspētu iekāpt vilcienā uz Bern. Ļoti īss laiks, lai nomainītu peronus, īpaši, ja esi apkrāvies ar lērumu super smagu somu (plānoju ģimenei atdot man vairs nevajadzīgās mantas, piemēram, ziemas drēbes un apavus). Aiznesos uz lielo tablo, lai noskaidrotu, kurš perons man jāmeklē. Pie sava vilciena pamanīju dīvainu vārdu salikumu, kurš šķietami nozīmēja to, ka vilciens atcelts. Nebiju droša, vai šo uzrakstu franču valodā sapratu pareizi, tāpēc apjautājos tuvumā stāvošām meitenēm, kuras manas nelāgās aizdomas apstiprināja un norādīja, kur atrast info punktu. Info punkta darbinieks par laimi runāja angliski un iemainīja manu biļeti pret jaunu „biļeti” (vēlāk būs paskaidrojums, kāpēc vārds „biļete” ir rakstīts pēdiņās), kura gan bija ar pārsēšanos. Pirmais vilciens bija paredzēts pat trīs minūtes ātrāk par manu atcelto vilcienu, tā nu devos skriešus. Cik nu ātri var paskriet ar trīs smagām somām... Ieskrēju vilcienā pēdējā brīdī. Uff... izrādījās, ka šajā vilcienā nav kondicioniera, kas šajā nežēlīgajā karstumā (+33C? +36C? nav ne jausmas...) bija nejauka ziņa. Bet vismaz labi, ka bija iespējams atvērt logus. Mani gan sagaidīja vēl viens skrējiens, jo pēc „biļešu” iemaiņas no Geneve man bija paredzēts doties uz Laussane, kur piecu (!!!!) minūšu laikā jāpaspēj pārsēsties vilcienā uz Bern. Mūsu vilciens brauca maķenīt lēnāk kā plānots. Ierodoties Lausanne, metos skrējienā, bet gluži tāpat kā pāris citi cilvēki, ierados uz pareizā perona brīdī, kad jau varēju māt atvadas savam vilcienam. Sasodīts. Devos uz info centru, lai jau atkal mainītu „biļetes”. Izskaidroju darbiniekam notikušo, iedevu savas „biļetes”, viņš man izprintēja jaunu „biļeti”, uz kuras bija rakstīti divi vilcienu laiki un kaut ko franciski teica. Neko gan nesapratu, bet devos uz peronu. Pēc neilga laika pienāca vilciens un kāpu tik iekšā. Pēc kādām padsmit minūtēm vilciens apstājās ciemā ar nosaukumu Vevey. Un tad es vagonā esošajā tablo pamanīju šausminošu informāciju – pēc kādām desmit minūtēm no šīs stacijas  vilciens dosies uz Geneve. Ko??? Tas taču man pilnīgi pretējs virziens. Biju nesaprašanā. Vagonā sēdēja viena vienīga sieviete, tad nu vērsos pie viņas ar stulbu jautājumu, kādā vilcienā es vispār atrodos un kur vilciens dodas. Viņa runāja pa pusei angliski, pa pusei franciski, bet sapratu, ka šis vilciens nudien dodas uz Geneve. Pārbaudīju savu „biļeti” un biju 100% droša, ka es pareizajā laikā atrados uz pareizā perona. Varbūt bija kādas izmaiņas vilcienu kustību sarakstā, un tāpēc es biju nokļuvusi vilcienā, kas dodas gluži citā virzienā. Labi, ka šis vilciens atkal brauc cauri Lausanne (vilciens bija aizbraucis līdz Vevey, bet tad devās atpakaļ). Tā nu izkāpu no vilciena un atkal jau devos uz info centru, šoreiz laimīgi tiekot pie darbinieces, kas runā angliski. Izstāstīju visas šīs dienas nebūšanas un iedevu savas „biļetes”, un tad atklājās, ka tās nebūt nav biļetes, bet vien „timetables”... Ko??? Kādā veidā??? Es viņai vēlreiz stāstīju visu, kā mans vilciens bija atcelts un tad Geneve savu oriģinālo biļete iemainīju pret šādu biļeti, ko pēc tam viņas kolēģis man iemainīja pret esošo. Bet šī joprojām teica, ka tā nav vis nekāda biļete un ko es te vispār gribu panākt plivinoties ar „timetable”. Es teicu, ka viņa var ieiet manā e-pastā un pārbaudīt, ka es nudien biju nopirkusi biļeti no Geneve uz Bern. Viņa iegāja manā e-pastā, atrada biļeti, bet teica, ka tā kā tā nav e-biļete,  bet gan Francijā no biļešu automāta printējama biļete, tad viņa šo biļetei vēlreiz izprintēt nevar un man esot jāpērk jauna biļete. Es teicu, ka tā nav mana vaina, ka vilciens bija atcelts. Viņa teica, ka ja man būtu mana sākotnējā biļete, nebūtu nekādu problēmu un es varētu vienalga braukt ar citā laikā esošu vilcienu. Es teicu, ka to biļeti man Geneve stacijas darbinieks iemainīja pret jauno „biļeti”, bet viņa nepiekāpīgi teica, ka nevar man palīdzēt un man jāpērk jauna biļete. Es prasīju, vai viņa nevar vienkārši izprintēt „print screen” no mana  e-pasta, uzlikt zīmogu un parakstu vai kā tamlīdzīgi, bet šī tik nē un nē. Viņa teica, ka biļešu kontrolieri tādu variantu neatzītu kā spēkā esošu. Tracina, ka ir cilvēki, kas tik ļoti sīkumaini seko noteikumiem. Prasīju, cik maksā jauna biļete - 33 eiro. Bija doma uzjautāt, cik maksā sods par braukšanu bez biļetes, bet sapratu, ka nav jēgas, ņemot vērā Šveices cenu līmeni. Tā kā man uz rokas nebija vispār nekādu papīru, lai pierādītu, ka man sākotnēji bija biļete no Geneve uz Bern, izlēmu par labu biļetes iegādei. Ja man vispār nebūtu ko kontrolei parādīt, loģiski, ka viņi man pieprasītu maksāt sodu. Neviens jau man neticētu vienkārši uz vārda. Un labi, ka biļeti nopirku, jo šajā vilcienā kontrole nudien iekāpa. Braucot uz Bern sapratu, cik gan lieliski visa šī diena sasaucas ar vilcienā iesākto Laurence Gonzales grāmatu „Everyday Survival. Why Smart People Do Stupid Things”. Grāmatas iesākums ir par to, kā nepievēršot uzmanību lietām un darot daudz ko pieraduma pēc vai it kā ierastas lietas, cilvēki pieļauj lielas kļūdas. Pieradusi, ka Francijā vilciena atcelšanas gadījumā info centrā vienmēr iedod jaunu biļeti, veco biļeti atņemot, Šveicē pat neiedomājos pārjautāt, vai tā tiešām ir biļete. Izskatījās kā biļete un spriežot pēc pieraduma / loģikas, tai bija jābūt biļetei. Tā kā nu man bija jauna biļete, nebija nekāda iemesla paturēt veco, turklāt parasti vecā biļete uzreiz tika atņemta. Jebkurš cits manā vietā arī būtu domājis, ka iedotā lapiņa ir biļete... Turklāt vēl tā trakā steiga, lai vispār paspētu uz vilcienu. Nesaprotu, kāpēc darbinieks nepateica, ka tas ir tikai „timetable” un atņēma manu pirmo biļeti, jo viņš runāja ļoti labā angļu valodā. Otrs piemērs saistība ar grāmatu – mans pieņēmums, ka uz „biļetes” rakstītais perons un laiks atbilst patiesībai, informāciju nepārbaudot nekādos tablo un vienkārši iesēžoties vilcienā. Kā no striktās darbinieces noskaidroju, arī šis vilciens bija atcelts un tā vietā bija kaut kāds cits vilciens, kurā tad arī biju iekāpusi. Nudien – pieņemot, ka viss strādā tā, kā esam pieraduši, var rasties visādas nebūšanas... Protams, skatoties šādi, šīs dienas nebūšanās var vainot savu domāšanas veidu un spriedumu izdarīšanas mehānismu, bet reāli kurš gan normāls cilvēks spriedumus nebalsta iepriekšējā pieredzē? Tas taču ir tik loģiski! Tāpēc skatoties no vispārpieņemta domāšanas veida, visas problēmas radās tikai dēļ pirmā darbinieka, kurš nepaskaidroja, ka viņa iedotā lapiņa tā nav vis nekāda biļete, turklāt atņēma manu īsto biļeti.... Pff...

Vēl man radās pārdomas, cik gan cilvēki šeit ir neatsaucīgi – ja mani Madeirā kāds būtu redzējis stiepjot tik smagas somas, ka ik pēc pāris soļiem jāatpūšas, man uzreiz riņķī būtu vesels bars palīdzēt gribošu cilvēku, kamēr šeit – 0 reakcija.

Traka diena.

Lai nu kā, beidzot Bern bija priecīga atkalsatikšanās ar ģimeni.  Ho, ho, no sākuma uzjautrinājos par brāļa jauno stiliņu... Iesēžoties mašīnā, pārņēma dīvaina sajūta, ka vispār nekur projām neesmu bijusi, un šis ir tikai mūsu kārtējais ikvasaras ceļojums. Pat bail domāt, ka šāda sajūta pārņems atgriežoties Rīgā, un man sāks likties, ka šo gadu Francijā esmu vien izdomājusi savā galvā... Sirreāli...

Tā kā bija jau vēls un visi bija pārguruši no ceļa, devāmies pa tiešo uz savu kempingu, kur apmetāmies koka iglā. Karstuma dēļ visu nakti durvis turējām atvērtas.

Šveice, Bern - ha, ha, brālis nomainījis stilu un perfekti piestāv stacijai, it īpaši ar manu mantu somu

ceturtdiena, 2015. gada 2. jūlijs

2. jūlijs



Šodien joprojām turpinājās ciemata sapošanas darbi vasaras sezonai. Kad ar tiem biju tikusi galā, vēl palika laiciņš atkal doties ekspedīcijā gar upes krastu mietu meklējumos. Uff, tas prasa tik daudz laika! Nav nemaz tik viegli atrast piemērotus krūmus un kur nu vēl tikt tiem klāt! Pa ceļam uzgāju meža zemeņu plantāciju. Jau kādu laiciņu cenšos neiespringt par franču laisko dzīvesveidu un arī izmantot laiku savā labā – ja jau viņi var, kāpēc lai es nevarētu? Tā nu uz kādu brīdi liku mieru mietu meklēšanai un našķējos ar meža zemenēm. Galu galā, ja kāds ko teiktu, es varētu teikt, ka šis ir mans „smēķēšanas pārtraukums”, ha! Un kurš gan mani te pie upes vispār atrastu?

Ha, ha, Benjamin šodien teica, ka viņam bija zvanījis kaut kāds vietējais žurnālists un prasījis, kā sauc meiteni, kura svētdien uzstājās St. Pierre d’Argencon – šis rakstīšos mazu reportāžu par jauko koncertiņu. Ho, ho, ho!

Vakarā devāmies uz vienu tirdziņu salīdzinoši netālā ciemā. No sākuma biju gan mazliet vīlusies, jo gaidīju, ka būs vairāk dažādu tirgotāju, bet caurmērā šeit bija liela brīvdabas ēdinātava un vien pāris tirgotāji. Kad sāka spēlēt dzīvā mūzika – kontrabass, ģitāra/akordeons/balss, bungas – tad gan biju varen apmierināta ar pasākuma apmeklēšanu. Patīkami vēss laiks pēc cepinoši karstas dienas, dzīvā mūzika, cilvēku čalas – ideāls vasaras vakars. Tirdziņā satikām arī Asia un Patricia ar meitu. Asia stāstīja, ka šo tirdziņu īstenībā rīko vietējā ciemata iedzīvotāji, tāpēc tas ir vairāk kā satikšanās vieta viņiem un ne tik daudz tirdzniecības vieta. Forši, ka vietējie spēj katru nedēļu sarīkot šādu pasākumu sev un citiem par prieku!

Francija, La Batie Montsaleon
Francija, La Batie Montsaleon
Francija, La Batie Montsaleon
Francija, La Batie Montsaleon

trešdiena, 2015. gada 1. jūlijs

1. jūlijs

Oho, grūti noticēt, ka šodien iesākas jau vienpadsmitais mēnesis šajā vietā...



Pēēēh, nenormālā svelme turpinās...



No rīta devos tīrīt kempinga vietas koka būdu, jo jau svētdien tur ieradīsies viena work-camp grupa. Kad uzkāpu uz galda, lai notrauktu gadu vecus putekļus un zirnekļu tīklus, uz augšējās sijas pamanīju kādu dzīvnieku. Pirmā doma – žurka! Ieskatoties ciešāk sapratu, ka purns pēc žurkas gluži neizskatās. Kad dzīvnieciņš izdomāja sakustēties un es pamanīju asti, tad bija – ooo, žurka tā noteikti nav! Bet kas tad? Aste pūkaina kā vāverei, bet vāvere jau nu tā arī nav. Kaut kāds eksotisks radījums, gluži kā izkāpis no zooveikala! Pēc brīža ieradās Benjamin, un es jautāju viņam, vai viņš pazīst šito zvēru. Viņš teica, ka franciski to sauc „loir”. Tā nu vēlāk ar vārdnīcas palīdzību noskaidroju, ka tas ir susuris. Koka būdā bija divi zvēriņi, ka visu rītu, kamēr tīrīju būdu, skraidīja no vienas sijas uz otru. Baigie mīļumiņi!!!

Francija, Vaunieres
Francija, Vaunieres
Francija, Vaunieres

Pēcpusdienā kāpelēju pa upes krastu meklējot piemērotus zarus pupu un zirņu atbalsta mietiem. Pēkšņi ieraudzīju, ka ūdenī peld kas neliels – ūdensžurka! Arī mīlīgs radījums. Dzīvniekiem bagāta diena. Jauki!