Saki "JĀ" piedzīvojumiem!

svētdiena, 2015. gada 5. aprīlis

5. aprīlis

Dīvaini, bet šeit neviens nesvin Lieldienas. Ciemā neviens nav īpaši reliģiozs, tāpēc ar kristietību saistītās Lieldienas netiek svinētas, savukārt visas pagāniskās tradīcijas ir zudušas. Protams, es būtu varējusi krāsot olas un uzrīkot kādas olu kaujas, bet... man pašai pēdējos gados nebija īsti skaidrs, ko tad mēs svinam. It kā pagāniskos saules atgriešanās svētkus, bet tajā pašā laikā darījām to ar kristietības svētkiem saistītā datumā. Nav loģikas. Svinēt svētkus vienkārši svinēšanas pēc? Nē, tas nav man.

Šodien pabeidzu lasīt Eric Blehem sarakstīto grāmatu „The Last Season”. Sasodīti lieliska grāmata. Vēl jo lieliskāka tādēļ, ka balstīta uz absolūti patiesiem notikumiem par reālu personu. Grāmata, pēc kuras izlasīšanas devos laukā divarpus stundu garā pastaigā augšup gar upes krastu, jo vienkārši nespēju nosēdēt iekšā par spīti nemīlīgajam un aukstajam laikam. Man bija jādodas laukā un jāatklāj kādas jaunas vietas. Citādāk nebija iespējams. Grāmata, kas liek domāt, daudz domāt. Bet grāmatas rādītie jautājumi ir tik milzīga mēroga, ka tos īsti nav iespējams aptvert un sev uzdot. Tāda iekšā sēdoša sajūta, ka ir tik daudz lietu, ko apdomāt, ka tu nespēj mierā nosēdēt, bet tas ir kaut kas lielāks, nekā saprāts spēj aptvert. Jā, varbūt tieši grāmatas iespaidā pagājušajā nedēļas nogalē izlēmu aizšmaukt uz citu valsti, ej nu sazin. Man tik ļoti patīk šāda veida grāmatas – saistītas ar dabu, piedzīvojumiem, balstītas uz patiesiem notikumiem. Es pat teiktu, ka šī noteikti ir viena no visu laiku labākajām grāmatām, ko esmu lasījusi. Nelieli citāti no grāmatas:

„I wish only to be alive and to experience this living to the fullest. To feel deeply about my days, to feel the goodness of life and the beauty of my world, this is my preference.”

„Why does a flower, a tree, anything exist? Because the universe would not be complete without it.”

„The sky is the limit.”

Francija, Vaunieres

Ak, mani šodien pierunāja noskatīties vēl vienu filmu – „Fight Club”. Ho, ho, dīvaina filma ar ļooooti negaidītu notikumu pavērsienu, reti gadās tik neparedzamas filmas.

4. aprīlis

Ņemot vērā, ka iepriekšējā nedēļas nogale bija iespaidiem ļoti piesātināta (mana fiksā ideja par Geneva), tad šajā nedēļas nogalē izlēmu vairāk paslaistīties pa ciemu. Palasīt grāmatu, doties nelielā skrējienā, noskatīties līdz galam triloģiju „The Lord of the Rings”. Jā, kad šīs filmas skatījās visi, man likās, pfff, kārtējā pasaku filma, kurā nekā prātīga droši vien nav, tikai popularitātes uzpūsts burbulis. Kaut kā man garām paskrēja fakts, ka filmas pamatā esošās grāmatas ir teju literatūras klasika. Jau kādu laiku amerikānis centās iestāstīt, ka man obligāti jāizlasa šīs grāmatas (oriģinālvalodā!) vai vismaz jānoskatās filmas (bet noteikti – pilnā versija, nevis kinoteātros publicētā). Protams, ka filmas dabūt bija vienkāršāk (paldies, Kristīn!), tā nu šodien „The Lord of the Rings” maratonam pielikām punktu. Nudien labas filmas, dažkārt laikam nenāk par skādi atmest domas „ja visiem patīk, tad nekas labs nav sagaidāms”.

Inga, es nojaušu, ka tu lasi šo blogu. Atceries LOGUS? Šovakar bija apmēram tāpat (vai varbūt, ak, manu dieniņ, vēl trakāk!) tikai ar ZUPU. Nopietni. Es visu vakariņu laiku un pat pēc tam līdz asarām smējos par zupu. Precīzāk – par zupas izskatu, jo pati zupa bija varen garda. Vai jums bieži gadās līdz asarām smieties par zupu? Laikam jau nē. Traki. Traki. Traki. Amerikānis pagatavoja tradicionālu klimpu zupu no viņa puses, bet tās klimpas... manā izpratnē pēc klimpām gluži neizskatījās. Iemetot aci zupas katlā, pavērās skats uz purvam līdzīgu substanci, kur pa virsu kā tāda sala akača vidū peldēja viena milzīga klimpa, izpletusies teju pa visu katla diametru. Es vienkārši nevarēju nesmieties. Tiklīdz vakara gaitā kāds ierunājās par zupu, es atkal izplūdu smieklos līdz asarām. Par spīti smieklīgajam izskatam (nu labi, būsim godīgi, nevienam citam zupas izskats nešķita smieklīgs), zupa bija pat ļoti garšīga. Labi, ka tā, citādāk šitik traki smieties par zupu un beigās pateikt, ka tā lāga negaršo, nebūtu diez cik jauki. Nu ko, būs man vēl viens vārds „zupa”, kurš tāpat kā „logi” spēj radīt neizskaidrojamu smieklu lēkmi. Ho, ho, ho, ho, ho!

sestdiena, 2015. gada 4. aprīlis

3. aprīlis

No rīta darbojos virtuvē, bet tad visi devāmies uz Laragne, kur Narek, Lisa un David kopīgi ar citiem cilvēkiem 3 nedēļu garumā Nils virsvadībā bija būvējuši picas krāsni garīgās veselības iestādes pagalmā. Šodien viņu workcamp pienāca noslēgums, tāpēc draudzīgi atklājām un praksē iemēģinājām viņu veikumu - jauno picas krāsni.

Francija, Laragne - viens armēnis gandrīz pilnībā pārtapis par īstenu francūzi

Francija, Laragne

Pēc picas krāsns iemēģināšanas daļa no mums (es, Laura, Lea, divi pusaudži, viens praktikants un divi vācu onkuļi, kas pie mums apmetušies uz pāris nedēļām) devāmies uz vienu fantastiski skaistu dabas objektu - Les Gorges de la Meouge. Kalni, klintis, meži, upe ar to brīnumskaisto zaļo toni, ūdenskritumi! Ko gan vēl var vēlēties? Pasakaina vieta!