Šodien Parīzē tāda sasodīti pelēka diena. Īsti piemērota
atvadām. Lai gan, nē, ko es te atkal muldu. Atvadām neviena diena nav gana
piemērota, tāda diena nemaz neeksistē. Un tomēr tāda skumīgi pelēka diena „atā”
teikšanai uz nezināmu termiņu šķiet daudz atbilstošāka nekā spoži saulaina un
priecīga diena. Eh...
Lai dotos uz Gare de Lyon dzelzceļa staciju, no kuras sākās
mans trīs vilcienu pārbrauciens atpakaļ uz Vaunieres, izvēlējāmies autobusu,
lai vēl varētu vērot Parīzes ielas. Uz neilgu brīdi autobusu satiksmi apturēja
kaut kāda mistiska parāde. Jā, te nu pierādījums, ka tik gigantiskā pilsētā
vienīgais laikā puslīdz drošais transports ir metro, ko netraucē uz ielām
notiekošais. Bet mums jau nekur nebija jāsteidzas. Ha, hā, tā dzelzceļu sistēma
Francijā dīvaina – bijām stacijā ļoti laicīgi, pie mana vilciena bija norādīta
tikai pirmā halle. Tikai mazliet mazāk kā 15 minūtes pirms vilciena atiešanas
beidzot tablo parādījās arī perona numurs. Bet... pirmajā hallē peroni apzīmēti
ar cipariem, taču manam vilcienam pie perona norādīts burts. Pff, jājoņo cauri
visai stacijai uz otro halli. It kā jau no paša sākuma nevarēja norādīt otro
halli.... Kāda nejēdzība. Te tev nu bija „ierodos stacijā laicīgi, lai visu
atrastu lēni un mierīgi” – beigās nesies uz savu vilcienu, lai nenokavētu... Un
tad sekoja šīs dienas skumjākā sadaļa – „atā...”.
 |
| Paris. Gare de Lyon |
Vilcienā netīšām iekāpu nevis septītajā vagonā, bet
astotajā, un „manā” vietā sēdošajam jautāju, vai viņš ir atradis nepareizu
vietu, vai es. Ha, ha, protams, ka es. Aizgāju uz savu vagonu, bet arī tur jau
manā vietā kāds ierausies. Izrādījās, ka tur iesēdies čalītis, kam vieta ir
pavisam netālu, bet tā kā tā ir pretēji braukšanas virzienam, no kā viņam
dažkārt paliek slikti, tad viņš bija iesēdies manā vietā. Viņš gan piedāvāja
atbrīvot manu vietu un doties uz savu, bet vai man žēl. Lai jau sēž manā vietā,
es varu pasēdēt viņa vietā.
Oo, pamanīju, ka šitam vilcienam ir ekrāns, kurā rāda
vilciena braukšanas ātrumu. Lielākais cipars, ko izdevās novērot, bija 296
km/h.
Vilcienu sistēma šeit nudien dīvaina – Grenoble stacijā
nepieciešamo peronu parādīja tikai 7 minūtes pirms vilciena atiešanas. Kā lai
vecas tantiņas, kuras knapi klunkurē, paspēj šitādā tempā nokļūt līdz
vilcienam?
Jā, Parīze ir interesanta pilsēta, kur ir tik ļoti, ļoti
daudz ko darīt, ka šo 11 dienu laikā garlaicība nepiezagās ne mirkli. Tomēr
visi šie pilsētas trokšņi, gaismas, automašīnas, nesvaigais gaiss, viss tas
briesmīgais ņigu ņegu, kas notiek uz ielām, pamatīgi nogurdina. Man jau ātri
vien sāka pietrūkt daba un kalni... Braucot vilcienā un domājot par savu
ciematu Vaunieres, tas šķita kaut kas absolūti ārpus realitātes. Man pat šķita,
ka visu tur notiekošo, visus fantastiskos kalnu skatus un satikšanās reizes ar
zirgiem, esmu tikai nosapņojusi. Tas viss šķiet pārāk neticami, lai varētu
eksistēt īstenībā. Tā vien liekas, ka būtu varējusi iekāpt līdzi Mārtiņam
lidmašīnā, izkāpt no tās Rīgā ārā, un man šķistu, ka esmu tikai bijusi ceļojumā
uz Parīzi, bet visi kalnu piedzīvojumi ir bijis vien sapnis...
Stacijā mani savāca vāciete un pa ceļam uz ciemu stāstīja
visādus jaunumus, kas notikuši pa šo laiku, piemēram, visādas nedienas ar vienu
pusaudzi. Man pēc tam vairāki teica: „Oo, tu paņēmi brīvdienas pareizajā
laikā!”.
Patlaban līdz piektdienai pie mums apmetusies neliela grupa
cilvēku. Tā nu neilgi pēc tam, kad ienācu pa durvīm, uzzināju, ka ceturtdien ieplānots mans
koncerts. Jēee, prieks uzzināt tik „laicīgi”, hi, hi, hīii.....
Kamēr biju prom, uzradušies trīs jauni brīvprātīgie – Lea no
Francijas, kas šeit būs gadu; Tom no Beļģijas, kas šeit būs divus mēnešus un
Pierrick no Francijas, kas šeit būs sešus mēnešus.
Vīī, cik patīkami saņemt vēstuli ar vēl vienu latvisku
sveicienu, lai gan tagad jau sveiciens pamatīgi novēlojies...
 |
| Vaunieres. Saņemtais pasts |
 |
| Vaunieres. Saņemtais pasts |
Ai, īstenībā šī tāda dikti skumja diena
- no rīta nācās teikt „atā” Mārtiņam, bet
pēcāk bija pēdējais vakars kopā ar manu istabas biedreni Chanok no Korejas...
 |
| Vaunieres |
 |
| Vaunieres |
