Saki "JĀ" piedzīvojumiem!

pirmdiena, 2014. gada 3. novembris

3. novembris

Ak, tik briesmīgi nokļūt atpakaļ lietainā un pelēkā rudenī pēc tik siltas un saulainas nedēļas nogales... Tā jau skaisti – koki joprojām turpina savas krāsu pārvērtības, bet tas drēgnais lietus un vēji...

Vaunieres

No rīta, kad sāku strādāt dārzā, bija tikai apmācies, bet pēc tam sāka līt, nācās vilkt lietusmēteli. Pusdienās vāciete man jautāja, ko es pa dienu, kamēr lija, darīju. Kad atbildēju, ka vilku mugurā lietusmēteli un turpināju strādāt dārzā, viņa nosmējās: „Ou, trakā meitene!”.

Rīt dosimies uz brīvprātīgo treniņu, kur būs jāprezentē mūsu ciems, tāpēc vakarā uztaisījām trako kopbildi, ko ielikt prezentācijā.

Vaunieres

2. novembris

No rīta bija tik patīkami pamosties līdz ar pirmajiem saules stariem... Guļot teltī šāda bauda iet secen. Pēc kārtīgas vārtīšanās guļammaisā, kur bija tik silti, ka negribējās līst ārā, devos vienatnē izbaudīt pilsētu.

Cassis

Man tik ļoti patīk rīti, kad pilsēta tikai lēnā garā sāk mosties! Atkal ļāvos intuīcijai un uz centru devos pa citu ceļu nekā vakar, un labi ka tā, jo pamanīju, ka pilsētas vienā galā ir bāka, ko visticamāk ejot pa vakardienas ceļu, nemaz nebūtu pamanījusi. Pastaigājos pa pilsētiņu, pa molu aizčāpoju līdz bākai, atpakaļceļā nokāpu līdz liedagam un pielasīju pilnu somiņu ar oļiem, un tad jau atkal bija laiks diebt atpakaļ uz kempingu.

Cassis

Cassis. Hmm, interesanti - ozolzīle, bet galīgi ne ozola lapas...

Sēdāmies mašīnā, lai dotos uz Parc National des Calanques, kas bija fantastiski skaista vieta, tikai priekš manis pārāk civilizēta un pilna ar tūristiem. Ja aizvāktu prom visus cilvēkus, tad varētu teikt, ka tā ir paradīze zemes virsū – Vidusjūra un brīnumskaistas klintis. No sākuma izgājām lokveida taku, kas nodēvēta Ekziperī „Mazajam princim” par godu. Vienā punktā ir skats uz vietu, kur Ekziperī ir aizgājis bojā. Jāteic, ka varen skaista vieta, kur ņemt galu...

Parc National des Calanques

Parc National des Calanques. Skats uz vietu, kur gājis bojā Ekziperī

Parc National des Calanques. Mūsu brīvdienu izbrauciena komanda pilnā sastāvā

Parc National des Calanques

Pēc tam devāmies jau daudz nopietnākā kalnu pārgājienā, kur vietām klintis bija tik gludas un slidenas kā ledus. Ja agrāk es biju piemēroti apģērbusies pārgājieniem, bet bez atbilstošiem apaviem, tad šodien es biju ar kalnu apaviem, bet ar nepiemērotu apģērbu – mini svārkiem. He, he, šur un tur nebija tik viegli rāpties augšup ar īsiem svārkiem mugurā, bet nu kopumā jau nebija tik traki. Tikai skats ar pārgājienu apaviem, vilnas zeķēm un svārkiem noteikti bija visai dīvains. Vāciete man pat prasīja, vai tas ir latviešu vai tikai mans stils, hi, hi, hi... Pēc gara un mazlietiņ nogurdinoša pārgājiena, sasniedzām savu galamērķi – pludmali klinšu ielokā. Visa pludmale un arī krasta seklākais posms ūdenī bija nosēts ar akmeņiem. Bet ūdens, ŪDENS! Tik zili zaļu un kristāldzidru ūdeni vēl nekur nebiju redzējusi... Lai gan man parasti nepatīk peldēt pāri sava auguma līmenim, tomēr ļāvos zilā ūdens vilinājumam un peldēju daudz dziļāk, nekā jebkad to esmu darījusi. Laikam man parasti vienkārši nepatīk, ka neredzu dzelmi, bet te pat vislielākajā dziļumā perfekti redzama dzelme un tajā peldošās zivis. Turklāt pateicoties lielajam sāls daudzumam ūdenī, īpaši pat nebija jāsatraucas par kustēšanos, bezmaz vai tikai guli un baudi ūdeni, ik pa laikam vien pakustinot kādu roku vai kāju. Pat grūti noticēt, ka ūdens var būt tik dzidrs un tik koši zili zaļš... Pasaka! Ho, ho, ho, novembrī peldēties... Citi gan sūdzējās, ka ūdens ir auksts un ilgi tirinājās, līdz saņēmās iegremdēties, bet man ūdens likās tīri silts. Auksti bija tad, kad izrāpos ārā un mazmazītiņā dvielī krūmos centos noslaucīties un pārģērbties.

Parc National des Calanques

Parc National des Calanques. Pludmale

Parc National des Calanques

Parc National des Calanques. Pelde zili zaļajā ūdenī

Parc National des Calanques. No ūdens izkāpusi priecīga Solveiga savā ģeniālajā "pārgājienu tērpā"

Pēc peldes sekoja grūtākais posms – atpakaļ ceļš, no kura liela daļa bija jāveic augšup.

Parc National des Calanques

Kopumā varu teikt, ka šī bija lieliska nedēļas nogale. Un jā, dienvidi mani vilināt vilina – palmas, Vidusjūras arhitektūra (smilšu krāsas mājas ar dakstiņu jumtiem un koši krāsotiem logiem un durvīm), saule, krasi atšķirīgā daba, zili zaļie ūdeņi, klintis, jahtas, ... Perfekti!

Cik dīvaini, ka vienas valsts ietvaros, vienā dienā tu esi rudenī, bet nākošajā dienā jau esi atgriezies atpakaļ vasarā (lai gan arī dienvidos jau var manīt rudens tuvošanos – palmas tādas maķenīt apdzeltējušas, drēgni vakari, ...).

svētdiena, 2014. gada 2. novembris

1. novembris

No rīta sakrāmējām mantiņas mašīnā, lai septiņu cilvēku pulkā (pieci brīvprātīgie, pastāvīgā darbiniece Sandrine un viens franču pusaudzis) dotos pretī dienvidu saulei. Mūsu pirmais galamērķis bija Marseille, pirms kuras apskates, protams, ieturējām pikniku. Pirms devos prom no Latvijas, man likās, ka nespēšu dzīvot bez jūras, bet šodien sapratu, ka lai cik ļoti mani fascinētu jūra, kalni mani aizrauj 100x vairāk. Protams, ideālā kombinācija ir kalni un jūra kopā vienuviet.

Marseille

Pēc piknika braucām uz Marseille centra pusi, pa ceļam šur un tur piestājot, lai izraustos no mašīnas, aplūkotu apkārtni un pa reizei nospiestu fotoaparāta pogu. Oi, šitā kāpelēšana iekšā ārā no mašīnas mani gan tracina, īpaši ņemot vērā to, ka mašīnai durvis tikai vienā pusē, bet visi līdz ausīm bijām ierakušies mantu kaudzēs. Turklāt braucot ar mašīnu nevar tik labi sajust pilsētu. Es dotu priekšroku n-to kilometru joņošanai ar kājām...

Marseille

Pirmais kārtīgais apskates objekts bija bazilika, kas mani pārsteidza ar to, ka nekur nevarēja manīt kristietībai tik raksturīgos tēlus, bet gan kuģus un citus ar jūru saistītus simbolus.

Marseille

Pēc bazilikas un pilsētas skata no augšas aplūkošanas devāmies vēl tuvāk centram, kur beidzot novietojām mašīnu stāvvietā un tālāk devāmies kājām.

Marseille

No sākuma kopīgi palīkumojām pa dažādām ieliņām, bet tad mums tika iedots brīvais laiks ~45 minūtes. Ak jel, kas gan tas par brīvo laiku Francijas otrā lielākajā pilsētā aiz Parīzes? Bet nu neko, cik nu bija atvēlēs laiks, tik nu bija. Paļāvos intuīcijas aicinājumam un aizdiebu prom no pārējiem pretējā virzienā, līdz tālumā ieraudzīju vecu nocietinājuma mūri, uz kura varēja manīt cilvēkus. Oo, no turienes jāapveras labam skatam! Tā nu jozu uz turieni. Tuvojoties mūrim sapratu, ka tas ir muzejs, cerēju, ka ieejas maksa nebūs īpaši liela, jo dikti gribējās šo ostas pilsētu redzēt no augšas. No bazilikas gan pavērās skats uz visām pusēm, bet tas bija no ļoti liela gabala, bet no mūra bija jāpaveras skatam uz manā skatījumā skaistāko pilsētas daļu – vecpilsētu un ostu ar jahtām. Pie ieejas bija somu pārbaude. Apsargs kādas trīs reizes pārjautāja, vai man somā esot nazis (tos ienest muzeja teritorijā aizliegts). Protams, ka Solveigai līdzi bija nazis. Bet visas reizes šitā nešpetnā latvju meitene atbildēja noliedzoši, cerot, ka nesekos cītīgāka somas pārbaude vai vēl ļaunāk – metāla skeneris. Par laimi nekas tāds nesekoja un Solveiga priecīga tika cauri kontrolei bez naža konfiskācijas. Bija manāma norāde uz biļešu kasēm, bet tā kā muzejam man diemžēl laiks nepietiktu, tad izlēmu vienkārši doties tālāk cerībā tik uz skatu torni bez biļešu kontroles. Teritorijā (oo, cik liela teritorija ar man tik sirdij tuvo Vidusjūras arhitektūru) bija vairākas skatu platformas un arī pats galvenais skatu tornis, no kura pavērās fantastisks skats uz jahtu piestātni un pilsētu. Žēl, ka nesanāca laiks cietokšņa kārtīgākai izpētei, skatu izbaudīšanai un muzeja aplūkošanai (man šķiet, ka arī pašā muzejā es būtu varējusi ieslīdēt bez biļetes). Šķiet, ka šis bija labākais pilsētas skats no augšas, ko esmu redzējusi līdz šim, jo man tik ļoooti patīk ostu atmosfēra... Redz, tāpēc man tik ļoti patīk doties atklāt kādu vietu vienatnē, jo tad var paļauties uz savu intuīciju, kas parasti mani aizved uz vislabākajām vietām, kur citi slinkāki komandas biedri savu degunu bāzt neiedomājas . Jā, ja būtu aizgājusi kādā no tiem virzieniem, kur devās pārējie, būtu palaidusi gar degunu vislabāko šīs pilsēta skatu... Redz, cik svarīgi ir paļauties uz sevi. Atpakaļceļu veicu gandrīz vai skrienot, nokavēju kādas septiņas minūtes, un par lielu pārsteigumu visi pārējie jau bija ieradušies un gaidīja mani. Baigi forši, kad jāsāk strādāt, tad neviens nav laikā, kad atvēlēta pavisam niecīga laika kripata pilsētas izpētei, tad visi ir laikā un bezmaz vai pukojas, ka es kaut kur čammājos. Diez kur mums būtu jāsteidzas? Eh, ja visu laiku būtu pavadījusi viena pati, būtu aplūkojusi 5x vairāk, bet nu neko... Vismaz zinu, ka ja Marseille man kādreiz sanāks pa ceļam, ir vērts piestāt uz kādu ilgāku brīdi un pie viena aplūkot šo pilsētu vēlreiz.

Marseille

Pēc tam devāmies uz kempingu, kas atrodas Cassis pilsētiņā. Pirmo reizi redzēju tādu kempingu – katrs placis atdalīts ar dzīvžogu, bet zāles vietā smalki akmentiņi. Visu laiku mani nepameta sajūta, ka atrodos Latvijas kapsētā, jo dzīvžogu teritorijas sadalījums nelielos četrstūros un tūjas vienkārši nepārprotami radīja šādas asociācijas. Uzlējuši teltis, devāmies uz pilsētiņu vakariņu meklējumos. Mums bija līdzi gana daudz pārtikas un gāzes balons, bet Sandrine ierosināja nobaudīt kaut ko no vietējā reģiona virtuves. Es gan esmu absolūti pret laika šķiešanu kafejnīcās, bet nu vietējās virtuves iepazīšanas vārdā pārkāpu pāri šim savam uzskatam un nogaršoju austeres kārtīgā siera kausējumā. Ak, šķiet, ka pa visu dzīvi neesmu apēdusi tik daudz siera, kā tagad šeit divu mēnešu laikā...

Lai gan man ļoti patika Marseille vecpilsētas sadaļa un osta, tomēr Cassis atstāja vēl labāku iespaidu, jo bija daudzkārt mazāka, omulīgāka un ne tik tūristu piebāzta.

Pēc vakariņām visi bijām gana nosaluši (lai gan pa dienu valdīja īsti vasarīga svelme, pēc saulrieta uzreiz iestājās rudenīgs drēgnums), tāpēc devāmies atpakaļ uz kempingu. Aizdedzinājām pamestā kaimiņu placī atrastu lielu pretodu sveci (gandrīz kā ugunskurs), uzspēlējām vienu spēli, bet tad cits pēc cita aukstuma/miega pieveikti devāmies pie miera. Es nospriedu, ka telts jau diži lielu siltumu nedod, tāpēc labāk izmantošu izdevību (un to, ka zemi sedz akmentiņi, nevis slapja zāle) un nakti pavadīšu blakus teltij, veroties zvaigžņotajās debesīs. Mmm... Ha, kas to būtu domājis, ka kādreiz novembrī gulēšu ārā un vēršos naksnīgajās debesīs. Protams, lai nenosaltu, kārtīgi satuntulējos, uzvilku pat cimdus, un no aukstuma – ne miņas.