9. oktobris

Uhhh, šodien lielākā daļa laika pagāja virtuvē. Uztapināju: 1) kartupeļu biezputru ar sīpoliem (vairs no tiem neizvairos, jo sīpoli šeit lielos daudzumos tiek likti klāt praktiski visur), pētersīļiem un maizes grauzdiņiem (ar atmiņām par Norvēģiju... nu labi, man rupjmaize šeit nav pieejama, bet grauzdiņi paliek grauzdiņi); 2) kaut ko līdzīgu sklandraušiem (rudzu milti šeit nav atrodami, bet tos tīri labi aizstāja griķu milti); 3) protams, protams, ka salātus, kā nu ēdienreize bez salātiem, bet nu apnikušos lapu salātus aizstāju ar puķukāpostiem (vāciete brīnījās – vai tad tos var ēst arī svaigā veidā?), papriku, sieru un citām labām lietām; 4) gandrīz bumbieru debesmannā (kāpēc gandrīz – mannā putraimi šeit arī nav pieejami, man centās ieskaidrot, ka mannā vietā gluži labi var lietot kuskusu. Njā, ja vēlas putru, tad var lietot, bet uzputoties kuskuss negrib. Secinājums – ar kuskusu nekāds debesmannā nesanāk. Neba velti to sauc par debesMANNĀ nevis debesKUSKUSU... Tā jau garšoja labi, bet zinot, kādam būtu jābūt debesmannā, šitas rezultāts man nebija pa prātam); 5) bumbieru-banānu-šokolādes-siera keksu, kam lielākā daļa cilvēku apēda katrs pa 3 gabaliem un bija stāvā sajūsmā, he, he, he. Tik smalks izklāsts kā liels HA HĀĀ visiem tiem, kas pīkstējuši „vai dieniņ, vai dieniņ, kā tu dzīvosi, ja virtuvē nemaz nerādies...”. Vienmēr esmu zinājusi – kad vajadzēs/gribēšu, tad rādīšos un viss būs štokos. Tā lūk. Ha!

Šodien uzzināju, ka pasts, ja vien tam labpatīkas, spēj strādāt pat ļoti naski – saņēmu 6. oktobrī izsūtītu dubultvēstuli ar gabaliņu Latvijas. Redzi, Kristīn, kļavu lapas ir sakaltušas tik raibas, cik vien iespējams, un nemaz nav sačokurojušās! Cik jauki krāsains pārsteigums. He, bet šī iepriecinošā vēstule nebija vienīgais pasta sūtījums - saņēmu arī pastkarti no Alpiem robežas citā pusē, tikai.... autors nez kāpēc aizmirsis norādīt savu vārdu. Protams, iespējamo sūtītāju loks nav plašs, un aizdomu ēna uz dažu labu krīt, bet... Katrā ziņā – pasta sūtījumiem un prieciņiem bagāta diena. Žēl tikai, ka paradums sūtīt vēstules mūsdienās aizgājis gandrīz nebūtībā. Tāpēc vien bija vērts kaut kur tālu, tālu aizceļot prom, lai tiktu pie šāda prieka – saņemt pasta sūtījumus. He, he, cik jauki no kāda izdzirdēt: „Solveiga, tev pienācis pasts!” [nē, nē, tas nebija domāts kā mājiens, es te tāpat vien savā nodabā spriedelēju]

 

Vaunieres

Lai gan pastaigā pa pļavu (ar mērķi iemūžināt savu ainavas kadrējumu) dodos katru dienu, tomēr katru reizi piedzīvoju sajūtu, it kā nebūtu šeit bijusi nedēļu, jo... jo koki tik ļoti strauji maina krāsu! Šķiet, vēl tikai vakar viss bija zaļš, bet šodien jau laistās zeltaini sārtos toņos. Un ar katru dienu arvien košāk un košāk. Tā vien liekas, ka kāds mākslinieks pa nakti slepus uzdarbojas ar krāsu spaiņiem. Šodien piefiksēju arī to, ka zemē sabirušās koku lapas zem kājām sākušas čaukstēt. Jā, rudens ir klāt.

8. oktobris

Joprojām darbojāmies pie siltumnīcas izveides. He, he, salīdzinot ar citiem nemaz neesmu tik slikts zāģētājs...

Šodien mājup devās EBD brīvprātīgais spānis Pablo (bildē - ar sarkano kreklu), kura projektam arī pienāca beigas. Kad ierados Vaunieres, spānis bija atvaļinājumā, taču gandrīz no katra šejienieša dzirdēju visādus stāstus par viņu, bet galvenā doma – ak, cik viņš ir foršs. Nu nezinu, vēl iedomīgāks un visatļautības pilnāks tipiņš būtu tā cītīgi jāpameklē, nesaprotu, ko citi tik ļoti foršu viņā bija saskatījuši. Un tā runāšanas maniere, kas ir kliegšanas skaļumā, ak jel. Kamēr citi bēdājās, ka viņš dodas prom, es pie sevis līksmi gavilēju, hi, hi, hiii...

Vaunieres

7. oktobris

Šodien ar vācieti un spāni devāmies uz ciematu un pilsētu iepirkt pārtiku. Aizbraucām līdz Lus la Croix Haute, iegājām gaļas bodē un sapratām, ka neviens no mums nepaņēma produktu sarakstu, ha, ha, haaa... Labi, ka gaļas veikaliņā pasūtījums jau bija veikts un mums bija tikai jāpaņem pasūtītā produkcija. Tā nu pēc tam devāmies atpakaļ uz Vaunieres pēc iepirkumu saraksta, lai pēcāk mērotu ceļu uz Veynes.

Oi, šodien mēs dzīvojam praktiski mākonī... Visa tuvākā apkārtne absolūti pelēka, bet vakarā sākās pamatīgas lietavas...

Šodien Vaunieres pameta čehu čalis Josef, jo viņa gadu ilgušajam EBD projektam pienāca beigas.

Hi, hiii, mums te kokā aug diezgan daudz bumbieru, tā nu man šodien uznāca iedvesma izmēģināt uztaisīt bumbieru marmelādi. Īstenībā gan iedvesmu es noķēru svētdienas Sēņu festivālā, kad ieraudzīju vienu pāri tirgojam lielus marmelādes blāķus. Tad arī nodomāju, ka es arī varētu pamēģināt uztaisīt. Uff, tas gan paņēma daudz laika... Receptē gan bija minēts, ka marmelādes izveide prasīs apmēram 5 stundas laika, bet ja reiz man bija iesēdusies prātā tāda doma, tad pat tas mani neatbiedēja. Protams, recepti papildināju ar lielu daudzumu kanēļa, he, he, he.

6. oktobris

Šodien turpinājām darbu pie siltumnīcas izveides – gan taisījām rāmjus logu iestiprināšanai, gan naglojām jumta konstrukciju, gan vēl visādi citādi piedalījāmies šajā procesā. Jāpiebilst, ka šī nav gluži tāda siltumnīca, kādu esmu pieradusi redzēt – vismaz kādus 4 m augsta būve no priedes baļķiem un ar mūra pamatiem.

Vaunieres

Atkal jau saskāros ar citādāku darba izpratni. Strādnieks man palūdz sazāģēt četrus vienāda garuma dēlīšus, bet gandrīz uzreiz pēc tam atskanēja sauciens „Nāciet pusdienās!”. Ja jau iesāku zāģēt, tad gribēju pabeigt līdz galam, bet garāmejošā istabas biedrene teica: „Nāc pusdienās! Nav taču jāstrādā kā tādam ķīnietim!”. Njām...

Pēc  darbiem devos uz pļavu strinkšķināt ģitāru. Kad istabas biedrene redzēja, ka visas mantas lieku mugursomā, tad smējās – vai tad es grasos kaut kur doties uz vairākām dienām? Bet nu tā ērtāk – visu sabāzt somā, nevis stiept rokā. Kamēr tur sēdēju un strinkšķināju ģitāru, uzradās traktorists, kurš veda prom siena ruļļus. Droši vien viņš padomāja, ka esmu dīvaina – sēžu viņa pļavas vidū tālu prom no pārējiem ar ģitāru, datoru, kladi, zīmuli un termosu. Hi, hi, hiii...

Hmm, kāda interesanta „Ēzeļu” versija vācu gaumē ar karošu grābšanu...

Oj, pārējo muzikālā gaume mani nobeigs – armēnis visu laiku skandina kaut kādu klubu mūziku vai krievu hiphopu, vācietes mūzika arī velk vairāk uz popmūziku ar klubu mūzikas pieskaņu.. Man paveicies, ka korejietei Eiropas iepazīšanas nolūkos telefonā ir dažāda mūzika, tai skaitā arī „The Beatles” un tamlīdzīgi. Un vēl jo trakāk, ka viņi visi ir apsēsti ar nepārtrauktu mūzikas klausīšanos, bet es esmu pieradusi izbaudīt klusumu un mūziku ieslēgt tikai dažkārt, pieskaņojot to noskaņojumam... Daaah...

5. oktobris

Rīts sākās ar to, ka neviens nezināja, kur ir mašīnas atslēgas. Hmm... Protams, aizmāršīgā Solveiga tās bija atstājusi mašīnā. Labi, ka šeit ir Vaunieres nevis, piemēram, Paris un nav neviens, kas mašīnu varētu nolaupīt... Hi, hi, hiii... Laimīgi atraduši atslēgas sēdāmies mašīnā un devāmies uz Lus la Croix Haute notiekošu Sēņu festivālu. He, he, šodien abos virzienos šoferēju es.

Parasti tik ļoti klusais ciemats bija atdzīvojies un pilns ar cilvēkiem. Notika tirgošanās, dažādu sēņu šķirņu izstāde, lekcijas par sēnēm un visādi citādi informatīvi un izklaidējoši pasākumi. Man sirdij vistuvākais bija koncerts franču, balkānu un īru tautas mūzikas noskaņās. Kā vēlāk no mūziķiem noskaidroju, attēlā redzamais „dīvainais” mūzikas instruments ir ļooooti sens franču tautas mūzikas instruments. Vienā dziesmā divas mūziķes pameta improvizēto skatuvi un devās pie publikas, lai iemācītu vienu deju. Tā kā abas ar Chanok stāvējām pirmajā rindā, tad tikām ierautas dejā. Juhuhuuuū! Aizmirsu gan vēlāk pajautāt, vai šī bija franču deja, bet katrā ziņā tā bija ļoti līdzīga latvju dančiem. Es pat teiktu, ka 80% soļu sakritība ar „Pankūkām”. Ja nebūtu bijis koncerts, tad pasākums man kā franču valodas nezinātājam būtu licies visai pliekans un garlaicīgs. Pie strūklakas visiem dalīja sēņu zupu, bet mums, kas piektdien bijām palīdzējuši ar pasākuma sagatavošanas darbiem, bija arī kārtīgas bezmaksas pusdienas. Kā teiktu Lennebergas Emīls – mēs varējām „uzdzīvot zaļi”.

Lus la Croix Haute. Sēņu festivāls

Lus la Croix Haute. Sēņu festivāls

Lus la Croix Haute. Sēņu festivāls

Lus la Croix Haute. Sēņu festivāls

Lus la Croix Haute. Sēņu festivāls

Lus la Croix Haute. Sēņu festivāls

Lus la Croix Haute. Sēņu festivāls

Lus la Croix Haute. Sēņu festivāls

Kad devāmies uz mašīnu, Benjamin rādīja uz stendu, kur izliktas dažādas piepes un prasīja, vai mēs zinām, kas tās tādas ir. Es teicu, ka jā, tās aug uz kokiem, un viņš šķita pārsteigts, ka es to zinu. Tad viņš iesāka teikt, ka vīrietis stāsta par to, ka piepes var izmantot..., bet es iestarpināju „ārstniecībā”, par ko viņš vēl vairāk brīnījās, kā es to varot zināt, jo pat viņi Francijā reāli piepes medicīnā nelieto. He, he, mežonīgā Latvija.

Vakarā atbraucot mājās iešāvās prātā ideja, kā varētu mēģināt uzskaņot ģitāru, kam nav trīs kolkas. Iepriekš biju pūlējusies ar plaķenēm, bet neveiksmīgi. Tā nu man radās doma aizčāpot līdz galdniecības ēkai un iespīlēt no kolkām pāri palikušos metāla stienīšus lielajās skrūvspīlēs un tad griezt ģitāru. Pagalam dīvaini izskatījās, bet tas jau bija daudz veiksmīgāks variants. Visa šī ģitārai mokpilnā procesa rezultātā atskrūvējās vaļā viena skrūvīte. Izmeklējos pēc piemērota izmēra skrūvgrieža, bet nekā. Nācās improvizēt – skrūvgrieža vietā izmantoju kalta stūri. Pēc tam izmēģināju vēl visādus knaibļu veidus, lai katru reizi, kad jāskaņo ģitāra, nav jāskrien uz galdniecības ēku pie skrūvspīlēm, un – atradu! Njā, tagad savā istabā ievilku arī ģitāru un derīgās plaķenes. Laikam kaut kāds latviešu vācēju sindroms... He, he, he.

Mmm... tik ideāli – sēdēt pļavā kalnu ielenkumā, strinkšķināt ģitāru un ik pa laikam dzirdēt briežu baurus un aitu „bēēē”...