4. oktobris

Lai gan iepriekš rakstīju, ka iespējams šajās brīvdienās došos uz kalniem, tomēr beigu galā kopā ar šīs nedēļas brīvdienu atbildīgo Benjamin, vācieti Lisa, korejieti Chanok, armēni Narek un francūzi, kam nemāku vārdu pierakstīt, devos uz pilsētu Die, kas tiek uzskatīta par riktīgu hipiju midzeni. Kāpēc Benjamin mums piedāvāja doties tieši uz Die – sestdienās tur notiek tirdziņš.

Brauciens sākās ar to, ka mašīnas atslēgas tika iespiestas manās rokās. Vai es rakstīju, ka iepriekšējās dienās man bija jābrauc pa līkumainiem kalnu ceļiem? Ai, kādas muļķības! Salīdzinot ar šodienas LĪKUMIEM, tie bija pagalam taisni ceļi... Zinu, ka daudziem no tādiem ceļiem (bezgala šauri līku loču, līku loču, te aiza vienā pusē, te aiza jau otrā pusē) vien jau mati celtos stāvus gaisā no šausmām, bet ja pie stūres sēž Solveiga, tad nu vispār vāks. Kad franču čalis, kuram nemāku uzrakstīt vārdu, atkal šausminājās, ka es esmu šoferis, Benjamin teica, ka man taču jāpraktizē braukšana, uz ko viņš savukārt atbildēja, ka jā, bet ne jau pa kalnu ceļiem! No vienas puses var piekrist, ka šādi kalnu ceļi jau nu nav labākā vieta, kur mācīties braukšanu, īpaši ja mašīnā sēž seši cilvēki (uhh, kāda atbildība), bet no otras puses – uz taisnas šosejas kalnu līkumus neiemācīšos izbraukt... Nu jā, vislabāk jau būtu ietrenēt visas pedāļu un ātrumu padarīšanas līdz automātiskas rīcības līmenim uz puslīdz taisniem ceļiem un tad pieķerties kalnu līkumiem, bet ko darīt, ja reģions kalnains un pat no mūsu ciemata bez nepārredzamiem līkumiem nav iespējams izkļūt... Oi, diezgan grūti piešauties pie mašīnas platajiem izmēriem (priekšā kopā ar šoferi ir trīs vietas), tāpēc ik pa laikam man tika atgādināts, lai turos tuvāk ceļa vidum, kas man savukārt nešķiet īpaši droši, ja nu aiz nepārredzama līkuma kāds dragā pretī pa ceļa vidu... Cik paradoksāli – tajās retajās braukšanas reizēs Latvijā man caurmērā teica, lai turos tuvāk ceļa malai, jo braucu pārāk tuvu viduslīnijai, bet šeit pilnīgi pretēja problēma... Pff...

Eh, tirdziņš bija mazāks un neinteresantāks kā biju gaidījusi, pat nebija īsti nekā, ko gribētos pirkt (nu ja neskaita pāris diezgan dārgas rotaslietas), toties pilsēta gan bija ļoti jauka – tādas mīlīgas, šauras ieliņas, patīkami radoša atmosfēra un mani mīļie krāsainie koka logu slēģi... Mmm... Laba vieta  klaiņošanai pa ieliņām... Uzgāju varen labu indiešu veikaliņu, kurā varētu pirkt visu pēc kārtas, ja vien būtu tik daudz naudas, šo to pamērīju, bet īsti līdz galam nepatika, kā izskatās. Tā jau bieži ir, ka uz pakaramā drēbes izskatās lieliski, bet uzmērot nav vairs īsti tas. Nu nekas, vismaz ietaupīju naudu. Pēc klaiņošanas pa Die (gan vienatnē katrs par sevi, gan visi kopā), ar mašīnu devāmies Claps virzienā, kur bijām pašās pirmajās brīvdienās. Ja toreiz ūdenskritumu redzējām no augšas, un es jūsmoju, cik ļoti perfekta vieta piknikam būtu lejā, tad šoreiz tieši tur, šajā „perfektajā piknika vietā” arī piknikojām, jēēē! Papiknikojuši palikām tur atpūsties – kurš vārtījās uz klints, kurš sajutās kā vasarā pludmalē sauļojoties uz dvielīša, kurš kāpelēja apkārt pa akmeņiem, kurš darīja vēl ko citu, bet visi kopā baudījām fantastisko vietu. Šī vieta mudināja uz pārdomām par to, ka skatoties uz šiem gigantiskajiem klintsbluķiem, cilvēks jūtas tieši tāpat kā skudra skatoties uz nelielām šķembām, ka dabā viss atkārtojas, tikai dažādos mērogos – lielajā ir redzams mazais un otrādi. Skaista un iedvesmojoša vieta.   

Smieklīgi, bet šāda tipa brīvdienu izbraucieni ir lieliski ne tikai tāpēc, ka var iepazīt jaunas vietas, bet arī tāpēc, ka bikses, kreklus un džemperus var nomainīt pret kleitām, svārkiem un KRĀSĀM. Ak, cik ļoti, ļoti patīkama sajūta! Lai dzīvo kleitas un krāsas! Daaah, citādi tās bikses un darba ikdienas bezkrāsainība mani nobeigtu... Heh, tiesa gan, kleitām dažkārt tāds nešpetns noskaņojums, piemēram, šodien kleita pamanījās uzķert kādas ventilācijas vēja plūsmu, un vāciete smējās: „Oo, tu jau gandrīz kā Merilina Monro!”... Hi, hii, hiiī...

Die

Die

Die

Die tirdziņš

Die

Die

Die

Die

Die

Die

Die

Die

Claps

Claps. Ideāla vieta piknikam

Claps

Claps. Gandrīz vasara pludmalē

Claps

Claps

Claps

Claps

Claps. Ideālas piknika vietas nemaz nav tik viegli pieejamas

3. oktobris

Šodien es, vāciete Lisa, armēnis Narek un franču puisis, kura vārda rakstība un pat izruna man nav līdz galam īsti skaidra (viņš nav brīvprātīgais, bet Vaunieres dzīvo tikai uz kādu laiciņu) devāmies uz Lus la Croix Haute ciematu, lai palīdzētu saistībā ar svētdien paredzēto Sēņu festivālu (jeb kā mēs angliski tulkojot šo nosaukumu smejamies – „mushrooms party”). Bijām vienīgie no sava ciema, kas atsaucās uz Nils piedāvājumu doties palīgā pasākuma rīkotājiem. Kāpēc gan ne – laba iespēja padarboties kaut kur ārpus mūsu dzīvesvietas. He, he, kuram no mūsu kompānijas ir autovadītāja apliecība? Tikai man un Lisa. Tā nu mēs uz maiņām braucām (šīs dienas laikā sanāca diezgan daudz kur braukāt).

Nezin kāpēc es biju iztēlojusies, ka ciematā norunātajā pulcēšanās vietā, ko vakardienas braukšanas stundas ietvaros Nils man bija parādījis, būs vesels bars brīvprātīgo palīgu, taču... tur bijām tikai mēs. Tā kā ciematā iedzīvotāju skaits (it īpaši jau jauniešu) ir pagalam niecīgs, tad mums ielas vidū ilgi stāvēt nenācās, jo mums jau tuvojās viena sieviete vaicājot, vai mēs esam tie brīvprātīgie palīgi no Vaunieres. Izrādījās, ka šī pasākumu koriģējošā sieviete ir Nils mamma. Puiši palika ievīstīt plēvēs gleznošanai paredzētas planšetes, lai lietus gadījumā tās nesamirkst, bet mēs ar Lisa devāmies uz informācijas centru (jēēē, beidzot savācu visus bez maksas pieejamos materiālus par šo reģionu, tiesa gan – visi ir franciski...), kur viņa nodarbojās ar dažādu pasākumam nepieciešamu norāžu ielaminēšanu, bet es caurumoju un vēru auklās pasākuma ieejas kartes. Kad bijām ar šiem darbiņiem tikušas galā, tad es, Lisa un viena vietējā sieviete devāmies ar viņas mašīnu pēc dažādiem augiem, ko izmantot ciemata dekorēšanai, lai ienestu ciemā meža sajūtu. Pēc tam izdekorējām informācijas centru un tad jau klāt bija pusdienlaiks. Mums ieteica divas vietas, kur vislabāk piknikot – dārzā vai pie upes. Visi kopīgi izlēmām doties pie upes. Hmm, īsti gan nesapratām, kur jādodas, tā nu beigu galā aizbraucām uz vietu, kur ar Lisa un vietējo sievieti no rīta bijām vākušas zarus – upe tur bija un tiltiņš, kur piesēst, arī. Armēnis gan bija maķenīt šokēts par šādu piknika vietu, bet kāda vaina... Pēc tam devāmies atpakaļ uz ciemu, kur mums bija sarunāta kafijas/tējas dzeršana ar sievieti, kas atbildīga par dekorēšanu. Pēc tam Lisa, Narek un franču puisis atkal devās uz mežu pēc zariem, bet es paliku ar franču sievieti sākt taisīt dekorācijas no esošajiem materiāliem. Vīī, cik grūti saprasties, ja otra cilvēka angļu valodas zināšanas ir daudzreiz briesmīgākas par manējām... Pēc tam manējie atgriezās ar jaunu zaru kravu un mums piebiedrojās vēl pāris vietējās franču sievietes. Tā kā nu bija arī citi dekorēšanas palīgi, tad es pievienojos savējiem vēl vienā braucienā uz mežu, jo sazināšanās ar francūzietēm, kas angliski runā sliktāk par mani, īpaši neiedvesmoja mani palikt, turklāt par lielām šausmām abiem mūsu puišiem, es gribēju trenēt savas braukšanas iemaņas. Es jau viņu vietā noteikti arī šausminātos. Loģiski, ka ja pēc braukšanas eksāmena nokārtošanas trīs gadus praktiski pie stūres neesmu sēdējusi, viss ir aizmirsies. VISS. Par to, kas citiem ir automātiski iegājis asinīs – pedāļi, ātrumu pārslēgšana, zīmes, utt. – man nepārtraukti ir jādomā, un tad jau nav brīnums, ka aizmirstu parādīt pagriezienu, nepamanu ātruma ierobežojumu, un visādi citādi esmu gana bīstama parādība uz ceļa. Bet Lisa ir visai laba instruktore un kamēr man blakus sēž kāds, kas labi visu pārzina, tad man pašai patīk braukt. He, he, čaļi gan katru reizi, kad sasniedzām savu tā brīža galapunktu, atviegloti nopūtās: „Jāāā, mēs esam dzīvi!”.

Dekorējot (lasīt: padarot mežonīgu) strūklaku, kas atrodas pašā ciemata centrā, sapratu, ka šādā mazā ciematiņā tomēr negribētu dzīvot, lai cik mīlīgs tas liekas pastaigājoties – tas taču ir galīgi izmiris! Jā, es dzīvoju vietā, kur ir daudzreiz mazāks cilvēku skaits, taču visapkārt ir kalnu plašumi un pāris metrus paejot tālāk, tu jau esi pilnībā prom no civilizācijas. Savukārt ciematā būtu lielāka iesprostotības sajūta, tā man šodien nācās secināt. Daba mums visapkārt nepārtraukti mainās, bet šāda ciemata mūri dienu no dienas būtu tie paši. Šādi mazmazītiņi ciemati ir jauki paklaiņošanai kā ceļotājam, bet lai tur ilgstoši dzīvotu, nē, paldies, tad jau labāk tik tiešām nekurienes vidū, kur visapkārt ir daba...

Kopumā interesanta un jauniem iespaidiem un smiekliem pilna diena, kuras beigās gan jūtams kārtīgs nogurums, it īpaši no braukšanas, kas no manis prasa lielu koncentrēšanos...

Lus la Croix Haute. Ieejas karšu sagatavošana

Lus la Croix Haute. Info centrs

Pikniks

Pikniks

Pasaulē bīstamākais šoferis

Mežs un lauki ceļo uz ciematu

Lus la Croix Haute

Lus la Croix Haute. Mūsu šodienas komanda: armēnis Narek, francūzis, kam nezinu vārda rakstību, vāciete Lisa un es + viena franču sieviete

Lus la Croix Haute

Lus la Croix Haute

Lus la Croix Haute

2. oktobris

Jau kārtējo reizi ceturtdienas blāa blāaa blāā (nezinu, kā pierakstīt francisko variantu šim pasākumam, bet latviski tulkojuma īsti nav) laikā, kad tiek apspriesti dažādi sadzīviski jautājumi, kā problēmu citi minēja interneta ierobežojumu un to, ka caurmērā nepārtraukti gadās, ka vairāki cilvēki grib lietot internetu vienlaicīgi. Kopš lietoju internetu no rītiem, mani šis jautājums īpaši nesatrauc. Protams, būtu jau jauki, ja varētu tikt pie interneta, kad vien ienāk prātā, bet nu var iztikt arī šādi. Šai problēmai kā risinājumu mēģinās pievienot vēl vienu interneta vadu –vienlaicīgi internetu varēs lietot divi cilvēki. Kad armēnis jautāja, vai nav iespējams pieslēgt wifi, tad kā galveno argumentu „nē”, minēja to, ka tas nav veselīgi un ja mūs varbūt tas īpaši nesatrauc, tad viņi savā birojā negrib strādāt nepārtrauktā starojuma iedarbībā. Protams, ir ļoti jauki, ka viņi šādi piedomā par veselību, taču tas ir absolūtā pretrunā ar to, ka viņi nepārtraukti smēķē vienu cigareti pēc otras. Kur loģika?

Blāā blāā blāā laikā uz lapiņām bija jāuzraksta, kas nedēļas laikā patika vislabāk, bet kas nepatika un kam vajadzētu meklēt risinājumus. Oo, vairāki pie nedēļas patīkamākā notikuma bija minējuši manu vakardienas koncertu, cik jauki...

Šodien man jau bija kārtīga braukšanas stunda Nils vadībā, tikai šoreiz ar citu mašīnu, pie kuras sajūga un gāzes attiecībām piešauties bija daudz vieglāk nekā pie busiņa. Izbaudīju visādus līku loču ceļus gan lejup, gan augšup, gan uz šosejas, līdz beigās nonācām uz viena ceļa, kur smejoties jautāju – „Vai šī ir pārgājienu taka?”. Šauruma un līkumu ziņā nudien izskatījās kā pārgājienu taka, bet īstenībā tas bija divvirzienu ceļš, kur pat vienai mašīnai knapi pietika vieta...

Benjamin, kurš ir šonedēļ ir atbildīgais par brīvdienu plāniem, piedāvāja sestdien doties uz vienu ciematu, kur būs vietējo izstrādājumu gadatirgus. Es jau sapriecājos, cik forši, bet... čehu brīvprātīgais Josef (jā, jā, tas pats, kura paslēpto riteni sestdien meklēju gandrīz stundu)piedāvāja doties kalnu pārgājienā mazliet tālāk esošos kalnos, ja izdosies pierunāt vienu strādnieku arī doties, jo viņam savukārt ir mašīna, ar kuru līdz turienei nokļūt. Protams, ka izvēlēšos par labu kalniem, nevis gadatirgum, ja izdosies sarunāt strādnieku ar mašīnu un ja abas aktivitātes iekritīs vienā dienā. Būs jau mazliet žēl palaist garām vietējo amatnieku darinājumu aplūkošanu, bet nu vismaz neiztērēšu naudu par kādiem niekiem. Nu tad jau redzēs, vai vispār būs šis pārgājiens, varbūt, ka nemaz nebūs... Josef stāstīja, ka caurmērā visa šī gada garumā (viņa projekts nākošajā nedēļā beigsies) kalnu pārgājienos devies viens pats, jo citi šādā aktivitātē nav bijuši īpaši ieinteresēti. He, he, ka tikai mani negaida tas pats liktenis. Man gan šķiet, ka citi uz šo viņa savrupību skatās mazliet greizi un mētā visādus jociņus par to, ka viņš tik bieži visur dodas ar divriteni. Nu nezinu, man liekas absolūti normāli, ja cilvēks brīvo laiku vairāk vai mazāk grib pavadīt savā nodabā un ritenis tam ir lielisks palīglīdzeklis, turklāt tupēt ciemā tikai tāpēc, ka pārējie negrib doties pārgājienā, būtu vairāk nekā muļķīgi. Tā jau ir, ka lielākoties cilvēki ir bara piekritēji un tiklīdz kāds sāk vairāk atšķelties no bara, tad visi sāk uz viņu tā maķenīt greizi skatīties. Ha, ha, gan jau pēc Josef aizbraukšanas es būšu šāds īpatnis, kurš lielākoties izvēlas brīvo laiku pavadīt savā nodabā, bet kas tad man... Šajā sakarā man ļoti patīk citāts, ko Itālijā man teica Signe (apelsīnpiedzīvojumubiedrene no latviešu cilts) „ērgļi lido vienatnē, aitas dzīvo baros”. Protams, saistībā ar „ku kūūū bēēēē” man aitas ir sasodīti mīļas, bet no šī citāta skatu punkta būšana par aitu man nekādu prieku nesagādā. Labāk kā ērglim – planēt, kur vien ienāk prātā... Un lai tās aitas mīcās pa savu aploku, ha!

1. oktobris

Viiiiiiīīīī, cik iedvesmojošs un patīkams rīta sākums!!! Vienmēr ir priecīgs prāts, kad kāda brauciena biļetes ir kabatā, tā nu arī šorīt beidzot iegādājos vilciena biļetes turp un atpakaļ uz Parīzi. Jēēē!!! Bet... šoreiz ne tik daudz Parīzē ir „tā sāls”, cik gan kompānijā, ar ko Parīzē satikšos... Ak, jāsāk skaitīt dienas līdz braucienam! Heh, vispirms gan laikam mēneši – brauciens paredzēts novembra beigās. Lai gan īstenībā gan nepaspēšu ne acu nomirkšķināt, kā tas jau būs klāt, jo laiks lido, ai, kā lido...

Pa dienu darbojāmies pie siltumnīcas izveides – pāris meiteņu sabiedrībā (protams, vīriešu virsvadībā) taisījām konstrukciju, lai durvis iestiprinātu siltumnīcas karkasā.

Šodien iesāku savu, hmm, nezinu, kā lai īsti nodefinē, teiksim - mini fotoprojektu. Ir doma katru dienu (cik nu iespēju robežās tas izdosies) fotografēt vienu konkrētu dabas ainavu, lai pēc gada (njā, īstenībā pēc 11 mēnešiem, jo septembrī noslaistījos un neķēros pie šīs domas realizācijas) salīdzinātu, kā tā mainījusies cauri gadalaikiem. Protams, būtu ideāli to katru dienu darīt vienā un tajā pašā laikā, lai varētu sekot līdzi izmaiņām arī saules un zemes attiecību stāvoklī, bet nu tas būtu diezgan grūti realizējams nodoms. Sākumam pietiks ar šo. Plānoju bildes, piemēram, katra mēneša beigās (vai biežāk) apkopot speciāli šim nolūkam radītā blogā. Istabas biedrene pasvieda labu ideju pašās beigās visas bildes apvienot video, jā, nudien laba doma.

Vihāā, pirmā EBD kabatas nauda nudien ir manā kabatā, cik priecīgi!

Laura šodien stāstīja, ka pa retam šeit tiek rīkotas tādas svinīgas „restorāna tipa” vakariņas, uz kurām tiek ielūgti tuvējo ciemu iedzīvotāji, parasti sanāk ap kādiem 50 cilvēkiem. Tad nu viņa prasīja, vai mēs arī tādas labprāt rīkotu un vai es būtu ar mieru koncertēt. Protams, kas gan tas par jautājumu, loģiski, ka es esmu ne tikai ar mieru, bet ar vislielāko prieku gatava koncertēt. Viņai ir doma šādu pasākumu rīkot jau salīdzinoši drīz – oktobra beigās. Es drošības labad uzjautāju, cik garu koncertu vajadzētu, un atbilde bija – nu vismaz kādas 45 minūtes... Āāāāāāaaa!!! Man taču nav tik gara solo programma!!! Pēc pāris mēnešiem – labi, bet ne jau pēc mēneša! 45 minūtes taču ir sasodīti daudz. Bet nu nekas, beigās vienojāmies, ka var arī mazāk. Uff....

Šovakar man arī bija neliels 11 dziesmu koncertiņš franču skolas klasei un viņu audzinātājiem, kas pie mums apmetušies līdz piektdienai. Lai man pašai būtu interesantāk, palūdzu manai istabas biedrenei piespēlēt uz neliela, mazliet salauzta ksilofoniņa (pāris skaņu plāksnītes pazudušas, bet tas nekas, esošās skaņas skan gana labi un koklei ļoti atbilstoši) un uz govju/aitu zvaniem. Mums gan īsti nebija laiks samēģināt kopā, bet nu nekas. Es jau smējos, ka uz to lielo vakariņu koncertu gan laicīgi kaut kas jāsaštuko kopā ar viņu un vācieti un ja nu vēl kāds grib pievienoties. He, he, mūsu jau tā mazā istaba sāk pārvērsties par mūzikas noliktavu - mana kokle, blokflauta un mutes ermoņikas + „nāsīs ievilktie” govju/aitu zvani + ksilafoniņš + visai paštaisīta paskata džambs, kas gan skan labi. Vēl tikai jāuznes augšā tās abas ne pārāk labi noskaņojamās ģitāras, un tad jau vispār te būs pilns komplekts. He, he, he....

Eh, ja vien visam pietiktu laiks... Kā izrādās, pat dzīvojot nekurienes vidū, visām vēlamajām brīvā laika lietām – kokles koncertprogrammas izveidei, jaunu dziesmu komponēšanai, zīmēšanai, regulāriem pārgājieniem, velo braukšanai, franču valodas apguvei, angļu valodas uzlabošanai, bloga rakstīšanai, grāmatu lasīšanai, pļāpāšanai ar citu kultūru pārstāvjiem, un vēl un vēl – laiks nepietiek... Ak. Uzdāviniet man kādas pāris papildu stundas diennaktī!