14. novembris

Visa diena pagāja gatavojoties vakara pasākumam – vakarā savā ciematā rīkojām internacionālo vakaru, uz kuru bija uzaicināti cilvēki no „tuvējiem” ciematiem, ar mērķi savstarpēji sapazīties, parādīt viņiem Vaunieres, iepazīstināt ar mūsu – jauno brīvprātīgo – valstīm un to ēdieniem. Vakara uzstādījums bija, ka mēs gādājam par aperitīvu un mūsu valstīm tipiskiem desertiem, bet viesi nāk ar sāļajiem „groziņiem”. Kā vakara noslēguma aktivitāte bija paredzēts mans koncerts. Tā nu visu dienu gatavojām ēst, tīrījām un dekorējām telpas.

Par spīti negantajam lietum ieradās pat vairāk cilvēku, nekā biju gaidījusi, bet, protams, ar francūžiem tipisko nokavēšanos.

Vaunieres

Aperitīva laikā pagrabā spēlējām spēli ar viens otra meklēšanu pēc uzrakstītajiem vārdiem un portretu zīmēšanu. Njā, portreti beigu galā iznāca visai interesanti... Pēc tam devāmies augšā, lai sāktu mielastu. Pirms tam gan visi brīvprātīgie iepazīstinājām ar sevi, parādot kādu savu mīļāko priekšmetu no darbnīcām un paskaidrojot, kāpēc izvēlējāmies tieši to. Kā savu priekšmetu biju izvēlējusies lāpstu, ar paskaidrojumu, ka man vislabāk patīk darboties dārzā. Jau pirms vakariņām vairāki cilvēki, kas bija arī uz mūsu delegācijas 50. jubileju, jautāja man, kad būs koncerts, jo viņi bija ieradušies tieši mana koncerta dēļ. Ak jel, traki apzināties, ka cilvēki tik ļoti gaida tavu koncertu, jo bail sagādāt vilšanos...

Vaunieres

Pēcāk devāmies atpakaļ lejā uz pagrabu, kur es sniedzu 16 dziesmu garu koncertu un centos angliski paskaidrot katras dziesmas galveno domu vai rašanās ceļu. Bija ļoti jauki spēlēt minimāli apgaismotās pagraba velvēs ar ļoti labu akustiku, omulīgu noskaņu, Latvijas dabas ainavām fonā un cilvēkiem, kas tik tiešām ieinteresēti notiekošajā. Ai, ja man šeit kaut kas pietrūkst, tad tā ir koncertēšana.

Vaunieres

Vaunieres

Vaunieres

Kādas pāris nedēļas atpakaļ es Laura un Narek biju mācījusi „Aijā, Ancīt, aijā”, ko izlēmu iekļaut savā koncertā kā pēdējo dziesmu. Pēc koncerta beigām, kad cilvēki gribēja turpinājumu, nodziedājām šo dziesmu trijatā, kas gan viņu smieklīgo akcentu dēļ man šķita visnotaļ uzjautrinoši.

Vaunieres

Visu koncerta laiku cilvēki izskatījās ieinteresēti un smaidīgi, nudien patīkami spēlēt tādai publikai. Pēc koncerta daudzi nāca klāt un teica paldies par jauko noskaņu un skaisto mūziku. Ak...

Uz vakaru bija ieradušies arī divi mūziķi, kas bija sajūsmā par kokles skanējumu un gribēja uzspēlēt kopā ar mani. Tā nu kad lielākā daļa cilvēku jau bija devušies mājup, mums bija neliela muzikālā saspēlēšanās (nu nepatīk man vārds „improvizācija”) – es spēlēju kokli, puisis fantastiski spēlēja lautu (ak, tas ir instruments, kas manām ausīm izklausās brīnumskaisti) un pārmaiņus ģitāru, meitene ļoti skaisti spēlēja flautu. Vai, laikam man pietrūkst arī muzicēšana ar grupu...

Vaunieres

Pirms došanās uz mūsu dzīvojamo ēku, iegāju virtuvē, lai kaut ko uzkostu un sastapos ar peli. Man nav iebildumu pret šiem pūkainajiem dzīvniekiem, bet ne jau virtuvē! Labi, ka šajā virtuvē uzturamies tikai tad, ja ir jāuzņem kādas grupas vai jārīko pasākumi.

Vakarā (īstenībā jau naktī, vai pat vēl precīzāk – no rīta, jo bija jau stipri pāri pusnaktij), kad vāciete man datorā iedeva savas bildes, es ieraudzīju sevi no malas un nosmējos: „Vai, kāda traka krāsu kombinācija!”, uz ko viņa atbildēja: „Katru reizi, kad es tevi ieraugu, es brīnos, kā var savilkt kopā tādas krāsas! Bet es jau nesaku, ka tas ir slikti, vienkārši es tā nevarētu”. Ak, jā, es mīlu KRĀSAS!